Kad Linda ietinusies dvielī iznāk no dušas,Raitis viņu nosodoši nopēta un sarauc pieri.Savu nepatiku viņš acīmredzami izrāda ,bet Linda neliekas ne zinis,viņa smaidīga paiet mums garām, noskatās Raita virzienā un ieiet istabā.
-Viņa gan ātri iejutusies. Un atļaujas pusplika staigāt.
Raitis dusmīgi nosaka un sāk dzert kafiju.
Nolemju ignorēt viņa teikto un dodos gatavot brokastis. Jūtos traki izsalkusi.
Brīdī,kad taisu pedējo maizīti, no istabas iznāk Linda un kāri noskatās uz ēdienu.
-Droši nāc,sēdies, vai kafiju dzersi?
Es laipni nosaku.
Redzu,ka Linda apģērbusies vakardadienas drēbēs un tas man liek atcerēties par mistisko kofera zādzību.
-Paldies no kafijas neatteikšos. Esmu ļoti izsalkusi un viss izskatās tik garšīgi!.
Linda ķeras klāt maizītēm,sulai un augļiem. Es gatavoju abām kafijas un mēs sarunājamies. Gluži kā vecajos labajos laikos.
Pa to laiku Raitis ignorē mūsu sarunas un sēž telefonā,pa laikam uzmetot aci Laurai,kura vēl aizvien skatās multfilmas.
Pēc nesteidzīgajām brokastīm, kuras ievelkas pateicoties meitai,kura pēkšņi vēlas visu,kas uz galda un psiho, es nolemju doties pastaigā. Jeb, mēs trijatā,bez Raita.
Šogad pavasaris mūs lutina ar saulainu un siltu laiku, tādēļ tas ir jābauda. Turklāt es priecājos par to,ka tuvojas vasara. Arā vēl aizvien ir jūtams dzestrums, taču, koki pamazām ieģērbjas lapās, zāle lūkodamās pēc saules stiepjas tai pretī un sniegpulkstenīšus nomaina tulpes. Dabas atmodas laiks ir īpašs,jo cilvēki gluži vai atgūstas no ziemas, sākot biežāk smaidīt, ģērbties košāk un ielas kļūst skaļākas. Tieši pavasaris ir tas laiks,kad man gribas pamest pilsētu un doties uz dziļiem laukiem baudīt dabas skaistumu, mieru, sauli un vienkārši dzīvot mierīgi.
Mēs nonākam pie meža un Laura priecīgi sit plaukstiņas,viņa ir īsts dabas bērns,kuram patīk koki, krūmi, sūnas un viss,ko mežā var atrast. Vasarā mes nespēsim mierīgi paiet garām jebkādai puķu dobei,jo meitai obligāti vajadzēs pasmaržot vismaz daļu no puķēm.
Laura izkāpj no ratiem un skrien mums pa priekšu, lasot mazos kokus un čiekurus.
Pēc ilga klusuma Linda pēksņi ierunājas.
-Raitim mana klābūtne nepatīk,vai ne?
Mirkli padomājusi es atbildu.
-Tā gluži nav, vienkārši viņam grūti pierast pie vēl kāda cilvēka.
Linda neko neatbild. Mēs turpinam lēnām iet,pa laikam apstājamies,jo Laurai vajag aplūkot akmeņus un paskatīties debesīs vai mākoņos pameklēt sauli.
Mežs smaržo pēc svaiguma un pat par spīti tam,ka atrodas pilsētā,tas liekas ļoti tīrs un patīkamais gaiss palīdz man atbrīvoties.
Pametu acis uz Lindu. Arī viņa sķiet mierīgāka un atbrīvotāka. Rokas vairs neatrodas mēteļa kabatā,bet ejot brīvi kustās, soļi ir lēni,bet pārliecinoši, sejā minimāls smaids un viņas mazliet spicais deguns lepni ķer saules starus. Pamanījusi,ka es viņu vēroju viņa skatās manās acīs un jautā.
-Vai tava laulība ir laimīga? Vai tu esi laimīga?
Lindas skatiens liekas dedzinošs un dziļš,ka es apmulstu.
Novēršos. Man negribas runāt par savu dzīvi, turklāt es nezinu vai esmu laimīga.
Es izvairīgi meloju.
-Esmu laimīga.
Linda sāk skaļi smieties. Viņai vienmēr ir bijuši griežīgi,bet lipīgi smiekli.
-Tu domā,ka mani apmānīsi? Es esmu tava draudzene jau ļoti ilgi un pat par spīti tam,ka neesam satikušās divus gadus,es tevi pazīstu un redzu cauri. Mīļā, tu neesi laimīga!
Mēs apstājamies un stāvam viena otrai pretī. Linda mani apskauj. Šobrīd jūtos kā cietēja,kaut ir pretēji un Lindai ir daudz vairāk problēmu un dzīves škēršļu,kas viņu dara nelaimīgu. Mana laime man nav tik svarīga,jo tā svārstās kā rokas svari,ir brīži, kad laimes kausiņš ir aukstāks,bet ir brīži,kad tas guļ,jo tam nav iespējas pacelties. Būtu skaļi teikts,ka jūtos nelaimīga. Es vienkārši vēlos dzīvot savādāk.
Atraujos no skāviena un sakārtoju šalli,kura gandrīz vairs neaizsedz kaklu.
-Linda,man viss kārtībā. Tev nav mani jāžēlo. Man ir vīrs,meita,darbs,jumts virs galvas,kāpēc,lai es justos nelaimīga? Dzīve man dāvājusi daudz un esmu par to pateicīga, es no tās neko daudz neprasu.
Nezinu kāpēc,bet man gribas raudāt,taču neļauju sevi žēlot.
Linda neko neatbild un es priecājos,jo zinu,ka saruna būs pārāk smaga.
Starp mums atkal valda klusums un tas mani nepārsteidz,jo mums nav par ko runat,ja neskaita privātas tēmas. Es nenoliegšu,ka vēlos kaut ko vairak zināt par Lindu,taču patreiz es neko viņai nejautāšu.
-Laura!
Es apsaucu meitu,jo viņa sadomajusi skriet pakaļ kucēnam,kurš labprāt vēlētos,lai kāds ar viņu paspēlejas. Laura kāri skatās uz mazo dzīvnieciņu,bet paklausa mani un skumīga dodas manā virzienā. Kad meita ir klāt un izlemj iekāpt ratos sunītis pieskrien pie mums un ar mīlīgām acīm skatās uz meitu. Viņš ar ķepām sāk skrāpēt ratus un smilkst. Apskatos apkārt,bet saimnieku neredzu un jūtos jau nokaitināta,jo nezinu,ko darīt. Ja tas suns ir pamests,tad droši vien man būtu jazvana kādai patversmei vai kam citam,jo mana sirdsapziņa nespēs viņu atstāt.
Paņemu rokās mazo radībiņu un samīļoju un par laimi ap kaklu atrodu melnu smalku siksniņu.
Skaļi iesaucos.
-Sunim ir saimnieks.
Linda sāk skatīties apkārt.
-Bet kur tad viņš ir? Jācer,ka suns nav apmaldījies.
Pēkšņi mums aiz muguras atskan vīrieša balss.
-Saimnieks ir šeit!
Aši pagriežos un esmu pārsteigta,tas ir Kārlis. Viņš mani izseko?
