Nezinu, ko atbildēt Lindai. Viņa ir stāvoklī un viņai jādomā kā rīkoties tālāk,tomēr, es nedomāju,ka aborts būtu prātīgs risinājums.
-Padomā kārtīgi.
Linda pat neskatās manā virzienā,vienkārši noliekusi galvu raud.
Mēs klusējam. Situācija ir smaga un es jūtos nelāgi,ka nespēju palīdzēt draudzenei,turklāt,manas problēmas mani nomāc un nogurdina,ka nespēju būt atbalsta persona. Taču man jāpacenšas.
-Kur esi apmetusies?
Šis jautājums gluži vai izsprūk no mana prāta.
-Nekur.
-Kā? Nekur?
Esmu šokā.
-Es negribu braukt uz Ogri, naudas viesnīcai man arī nav.
Neticami! Linda uz Latviju ir atbraukusi bez naudas, ar bērnu zem sirds un bez pajumtes. Esmu nepatīkami pārsteigta,jo šo daudzo gadu laikā viņa vienmēr ir bijusi ļoti atbildīga,taupīga,bet tagad viņai nav nekā. Protams,tā nav mana darīšana taču man viņas žēl un es vēlos viņai palīdzēt,jo to neviens cits nedarīs.
-Tu vari palikt pie manis, kamēr atradīsi sev darbu un dzīvesvietu. Viesistabas dīvānu pārnesīsim uz Lauras istabu,tiesa gan,te kā redzi remonts nav pabeigts,bet vismaz tevi neviens netraucēs. Un varbūt mums būs lielāks stimuls to visu savest kārtībā,ja vien tu palīdzēsi.
Linda paceļ galvu. Viņas lielās acis,nu ir kļuvušas par mazām un šaurām,ar ziliem neglītiem plakstiņiem un izsmerētā skorpstu tuša liek viņai izskatīties tiešām briesmīgi.
-Paldies. Es nezinu kā tev pateikties.
Linda pienāk man klāt un apskauj. Es atbildu viņas skāvienam un jūtu cik viņa vārga un neaizsargāta.
Pēkšņi atceros,ka viesistabā guļ meita,bet guļamistabā piedzēries un ļoti smirdīgs vīrs,tādēļ šobrīd Lindai nav guļvietas. Sāku prātot iespējamos variantus līdz atceros par piepūšamo matraci, kuru izmantojam nakšņošanai teltī.
Bridī,kad Linda aiziet uz vannasistabu es sāku rakņāties pa skapi,kurā būtu jāatrdodas mateacim, un bingo- es to atrodu,turpat blakus stāv arī pumpis. Es nopriecājos par savu spēju visu salikt vajadzīgajās vietās.
Kad visu esam izdarījušas un Linda jau pošas gulēt pamanu,ka viņai mugurā vēljoprojām vakardienas drēbes. Pametu acis apkārt un neredzu koferi,tikai mazu rokassomiņu,kurā noteikti nevar ietilpt maiņas drēbes vai apavi. Šķiet,ka tad,kad viņa atbrauca es redzēju mazu melnu rokas bagāžas koferi. Vai man izlikās?
- Kur ir tavas mantas ? Tu taču neatbrauci tikai ar mazo somiņu!
Linda redzami apjūk un aizgriežas.
-Mani apzaga. Pie centrāltirgus.Pieskrēja vīrietis un izrāva koferi no rokām. Nepaspēju noeraģēt,kad viņš jau bija aizskrējis.
Savelku pieri. Viņas teiktais šķiet pārāk neticami. Rīgā ir daudz zagļu,it sevišķi tajā rajonā,taču,kurš gan zagtu koferi,ja var nozagt rokassomiņu,kurā noteikti atrodas vērtīgākas lietas nekā koferī,kā piemēram, nauda.
-Es ceru,ka tu man nemelo.
Bet mana intuīcija saka,ka viņa melo.
Lindas seja izmainās. Viņa kļūst sarkana un tēlo apvainojušos.
-Tu mani pazīsti gandrīz visu mūžu,vai kādreiz esmu tev melojusi? Man ļoti žēl,ka tu par mani esi tik sliktās domās.
Mirkli padomājusi es atbildu.
-Viss kārtībā, ticu tev. Redzu,ka apģērba izmērs tev nav mainijies, tātad derēs arī manas drēbes.
Sāku rakņāties par skapi,kur pārsvarā stāv Lauras drēbes,bet ir arī šis tas no manām, stāv rezerves gadījumiem,ja nu pārdomāšu kādam atdot vai vienkārši gribēsies uzvilkt kaut ko citu. Tā es mēdzu darīt,lai guļamistabas skapis nebūtu pārbāzts un viss viegli pārredzms.
Mūsu saruna izbeidzas, un es jūtos nemierīga,jo Lindas teiktajam neticu. Man nav žēl viņai atdot savas vecās drēbes vai apavus,bet kaut kas nav īsti tīrs. Es to jūtu.
Pametu acis uz savu bērnības draudzeni,kura apgūlusies uz matrača bezrūpīgi spaida mobilo telefonu. Tā nav Linda,kuru pazīstu. Viņa izskatās tik mierīga itkā būtu atnākusi uz draudzeņu vakaru un tagad gatavojas pārnakšņot,ne miņas no iepriekšējā izmisuma,asarām,bailēm vai jebkādām citām negatīvām izpausmēm.
-Lūdzu. Ceru,ka derēs.
Atrodu vecu T-kreklu un pusgarus legingus, nolieku tos blakus un izeju no istabas. Viņa pat nepapūlējās pateikties vai pacelt acis no telefona. Tas mani izbrīna. Apjukusi ieeju vannasistabā,kur pārģērbjos nakts miegam un dodos pie meitas. Apguļoties blakus es sajūtu mazā ķermenīša siltumu un pieglaužos klāt meitai. Ir tik labi,ka man ir Lauriņa, visas grūtības ,sabojāti nervi un dusmas pazūd brīdī,kad uz viņu paskatos vai apķeru meitu.
Nespēju iemigt.
P.s.
Tā,kā šis pamatā ir jauniešu portāls,tad pieņemu,ka,iespējams, šīs tēmas par kurām rakstu varbūt nav aktuālas? Būšu pateicīga,ja Tu,lasītāj, uzrakstīsi komentāru par to vai Tevi,šis romāns interesē.
Es šo nerakstu,lai mani kāds aplaimotu utt.,bet tadēļ,ka man to patīk darīt un tā ir mana atslodze,bet tomēr, velos zinat vai kādam ir interesanti šo lasīt.🤩Jo tomēr man sava "auditorija" jāatrod. 🤗
