Saruna par Lindu izbeidzas,jeb mēs nerunājam vispār. Abi no vienas krūzes baudam kafiju,vienlaicīgi glaudot savus telefonus. Patiesībā tādi parasti ir mūsu brīvdienu rīti,kamēr meita guļ,mēs sēžam klusumā, dažkārt kaut ko parunājam par darbu,vai mēdzam aprunāt paziņas,it sevišķi,tad ja kāds ieliek postu vai fotogrāfiju.
Atveru Facebook un atceros par Kārļa draudzības uzaicinājumu. Kas gan tur slikts,ja apstiprināšu? Mēs kādreiz bijam ne vien mīlētāji,bet arī ļoti labi draugi. Droši vien ļaunāk par pagātnē notikušo nebūs,turklāt viņš zina,ka esmu precējusies,kas redzams arī manā profilā,tātad viņam droši vien ir pietiekami daudz prāta,lai viņš man vairs nezvanītu. Bet no otras puses kaut kas te nav tīrs.. un tai pat laikā es droši vien esmu kļuvusi paranoiska un domāju,ka viņam kaut ko no manis vajag,jeb es ceru,ka viņš atkal dos ziņu par sevi. Man ir grūti pretoties jebkam kas saistīts ar viņu. Gluži kā bērns cenšos pakļauties kārdinājumam izdarīt nedarbu,tikai šoreiz esmu pieaudzis cilvēks un mani nedarbi varētu būt daudz ļaunāki nekā bērnībā. Domāju... Nē, es to nedarīšu,tad viņš padomās,ka esmu viņā ieinteresēta.
Lai mazliet novērstu domas nolieku telefonu un eju pie meitas,jo viņas miegs ir ievilcies mazliet par ilgu. Ir pus desmit no rīta,bet viņa vēl aizvien guļ.
Ieeju guļamistabā un redzētais mani pārsteidz,meita, apsēdusies mūsu gultā mierīgi šķirsta savu mīļako gramatiņu,kurā attēlotas dažādas princeses. Parasti, kad viņa pamostas,tad raudot skrien pie kāda no vecākiem. Šodien ir noticis brīnums.
-Mīļā,tu esi pamodusies!
Es ierāpjos gultā un samīļoju Lauru.
Mēs kādu brīdi kopā vērojam krāšņās princeses, kad istabā ienāk Raitis.
-Tev šovakar ir kādi plāni?
Jā, sagādāt vīram patīkamu parsteigumu, ar sen iegādāto mežģīņu veļu.
-Nē,man nav plānu. Kāpēc tā jautā?
Raitis pagriežas ar muguru pret mani.
-Pāris kolēģi šovakar grib iedzert pa glāzītei,labprāt viņiem pievienotos,mazliet mazinātu spriedzi.
Jūtu ka manī sāk briest dusmas. Šāda iedzeršana viņiem ir bieža un beidzas ar gājieniem pa klubiem,pamatīgu pārdzeršanos un dažreiz ar kautiņiem.
Jūtos vīlusies,jo savā naivajā pratā šo vakaru biju iedomajusies pavisam citādi- ar kopīgu vakariņu gatavošanu, pēc tam jauku filmu un vēlāk ar romantiskām nodarbēm. Kā kādreiz!
Izrāpjos no gultas atstājot samulsušo bērnu es pieeju pie vīra,kurš vēl aizvien ir pagriezies pret mani un no mugurpuses to apskauju.
-Varbūt šovakar vari izlaist tikšanos.Pavadīsim vakaru divatā.
Vīrs pagriežas un izskatās pārsteigts.
-Tu zini,ka man jāsaglabā labas attiecības ar kolēģiem.
-Šis,manuprāt,nav labākais veids kā tās saglabāt.
- Mums ir tāda tradīcija, turklāt tādā veidā mēs ļoti produktīvi apspriežam arī darba lietas.
Kopš kura laika darbs un alkohols ir savienojams?Ak,jā no pagājušā gada,kad sākās šīs iedzeršanas. Toreiz Raitis uzņemumā bija nostrādajis gandrīz divus gadus,kad atnāca kāds kolēģis,kuram iepriekšejā darbā bijusi regulāra kolēģu iedzeršana,ko viņš ieteicis darīt arī šeit. Iedomājos kā manā darbā tas būtu iespējams ar tik dažādām personībām, pļāpām un dažām intrigantēm..
-Mīļais, man tevis pietrūkst. Es saprotu,ka tā ir tradīcija,bet..tev ir ģimene,sieva,bērns..
Es neuzstāju.
Raitis dziļi ieskatās manās acīs. Redzu,ka mana runāšana ir bezjēdzīga.
-Mums ir gana daudz laika,ko pavadīt divatā.
Šobrīd jūtos kā pusaudze,kura diedelē uzmanību.
Es atraujos no skāviena un dodos pakaļ meitai,kura izkāpusi no gultas, skrien virtuves virzienā.
Šobrīd nevēlos strīdu tādēļ klusēšu.Viņš nespēj izvērtēt prioritātes.
Virtuvē aši pagatavoju siermaizes un kumelīšu tēju. Kamēr Laura ēd, es domāju. Mums ar Raiti ir labi kopā,bet mēs esam zaudējuši savstarpēju cieņu,mīļumu ,gādību,visa burvība ir pazudusi skarbajā un rūpju pilnajā ikdienā. Arī es esmu mainījusies,kļuvusi nevīžīga, mazāk kopta, piekasīga un kašķīga. Un ...Mēs aizvien mazāk viens otram sakām labus vārdus,komplimentus, uzmindrinām. Jūtu,ka man ir nepieciešams tikt vaļā no sliktās omas un dusmām tādēļ nolemju doties pastaigāties.
Ir saulaina sestdienas diena,ideāla staigāšanai.Ieslēdzu bērnam multeņu kanālu un aši ieeju dušā, izžāvēju matus,uzvelku zaļu brīvi krītosu T-kreklu, melnas bikses un baltas botas. Šādi nejūtos kā dīva,bet vismaz man ir ērti un brīvais apģērbs man ļauj neievilkt vēderu. Kamēr meklēju plecu somu, vīrs pamanījis manu rosību pabāž galvu no guļamistabas. Viņš visu šo laiku ir gulējis.
-Tu kaut kur dosies?
-Jā.
-Labi, tu dusmojies?
-Nē!
Es atcērtu un izeju pa durvīm. Parasti mēs viens otru brīdinam,ja kaut kur dodamies,bet šoreiz manas dusmas ir ņēmušas virsroku un man vienalga kā viņš tiks galā ar bērnu.
Ārā ir patīkami vēss pavasara gaiss.Dodos taisni pa tukšo trotuāru un nogriežos uz ielas,kura mani ved līdz tuvākajam mežam. Ejot pa šauro taciņu ieelpoju patīkami svaigo gaisu un man acumirklī rodas enerģijas pieplūdums.Nekas vairs neškiet tik slikti cik tas likās pirms 10 minūtēm, kā ar burvju nūjiņu jūtos kā cits cilvēks. Kaut arī dusmas mazinājušas,es saprotu,ka pārsvarā visu pārspīlēju un uz jebkuru situāciju skatos no negatīvās puses,liedzot saskatīt pozitīvo.
Šādi analizējot sevi es nemanot nonāku līdz meža beigām un apstājos. Sajūtot pēkšņo izsalkumu nolemju doties uz tuvējo kafejnīcu,kura atrodas puskilometra attālumā. Kad esmu nonākusi galamērķī manu degunu apskauj patīkami salds aromāts,kuram es nekad nespētu pretoties, jo tā ir mana vājība. No bagātīgā klāsta izvēlos dažāda veida smalkmaizītes un jau ejot ārā kāri sāku baudīt kārumu, ka pēc pāris soļim no tās paliek tikai drupačas,atgādinot par to,ka esmu nelabojama saldumu rīma.
Lai mazinātu savu ēdelīgo sirdsapziņu nolemju apmest līkumu,palielinot pastaigas ilgumu. Ejot pa ielu notiesāju pārējās bulciņas un jūtos ļoti labi,jo esmu garšīgi pāēdusi un viena savās domās.
