local-stats-pixel

Viena mīlestība 396

Ielieku telefonu somā un cenšos klausīties koncertu vai vismaz tēloju, ka to daru,visas domas ir kaut kur kosmosā. Sirds vēlas atbildēt un lekt priekā ,satikties ar veco mīlestību un sākt jaunu dzīvi,prāts saka,ka esmu stulba,sacerējusies aita. Jā,tieši tā. Veca, nesmuka,norūpējusies un nogurusi aita. Un nemaz neesmu cērpjama,jo nav jau ko cērpt.

Ar acīm sāku meklēt savējos,taču neieraugu. Šķiet tikai tagad pamanu,kāda rosība un čalas valda šajā vietā. Cilvēki skaļi runājas,kāds smejas, ģimenes ar bērniem sēž uz soliņiem un ēd cukurvati,saldējumus,dzer kafiju. Šķiet visi spēj būt bezrūpīgi un laimīgi,baudīt dzīvi, ieelpot tās smaržu un sajust īsto dzīves garšu.

Koncerts paliek tālumā,jo manās rokās atkal ir telefons, pirksti spiež uz burtiem rakstot tizlu teikumu,kuru pārlasot pat nespēju uztvert domu. Atkal nodzēšu. Turpinu rakstīt kaut ko par savu itkā lielo aizņemtību,taču atkal nodzēšu. Nespēju izdomāt sakarīgu atbildi,kaut zinu,ka man būtu jāklusē.

Pēkšņi atceros agros jaunības gadus. Laiku kad man bija 18 gadi un sķita,ka visa dzīve ir zem manām kājām,ka spēšu to kontrolēt, dzīvošu brīvi un nepiespiesti. Īstenībā tā tas arī bija,tikai es nesaņēmu to,kas man pienākās un ko biju pelnījusi.Es biju ļoti skaista, visas draudzenes mani apskauda, jo tiku aplaimota ar puišu uzmanību, dāvanām, gāju uz neskaitāmiem randiņiem un jutos kā vienīgā meitene uz zemeslodes. Kaut kādā mērā mans otrais vārds bija -augstprātība un es par to nekaunējos,tikai izmantoju. Vīrieši arī krietni vecāki un nobriedušāki vēlējās mani par sievu,solīja zelta kalnus, bagatības, greznību un ko vien sirds kāro,tikai mani tas nevilināja. Mani vilināja spēle un kārdinājums. Toreiz es mēdzu flirtēt ar aizņemtiem vīriešiem un lielākoties flirts nesa augļus-bija randiņi, skūpsti un retos gadījumos, kas karstāks. Citreiz mēdzu aizdomāties,ka dzīve man atriebjas padarot mani par neglītu un nelaimīgu sievieti. Tieši tādām sievietēm es atņēmu draugus un pat vīrus.

Noskurinos. Atmiņas liek sajust kaunu un nožēlu.

Atkal meklēju savējos,līdz tālumā ieraugu savu burvīgo meitu,viņa skrien pa priekšu vīram cenšoties noķert bezrūpīgi klaiņojošu kaķi. Tas neliekas ne zinis,jo droši vien daudzi bērni to ir mēģinājuši darīt.

Šis ir brīdis,kad no malas nopētu savu vīru. Stalts,gara auguma, pievilcīgi slaids, smaidīgs un apmierināts-tā viņš izskatās. Ja es būtu tāda kā kādreiz noteikti citos apstākļos censtos savaldzināt.

Nolecu no neērtā koka soliņa un atrā solī dodos vīra un meitas virzienā. Paiet diezgan ilgs laiks līdz nonāku līdz viņiem.

Vīrs mani ieraugot ir manāmi pārsteigts.

-Koncerts vēl nav beidzies!

-Tas mani neaizrāva.

Vīrs pabužina manus matus.

-Tā jau man likās.

-Pēc kā to spried?

Abi ar acīm sekojam meitai,kura nu jau vēlas noķert balodi.Neiespējamā misija!

-Tu bez mums nevari.

Pamaidu.

-Tas tiesa! Es nemāku atpūsties viena.

-Jā tieši tā. Mēs jūtamies glaimoti.Bet ja nopietni,tad tu esi pārāk burtiski iestrēgusi ģimenes dzīvē,ka nespēj atpūsties un būt pati ar sevi. Tu visu laiku par mums uztraucies,pārdzīvo kaut labi zini,ka viss būs kārtība ari bez tavas klatbūtnes.

Vīrs maigi paskatās man acīs un saprotu,ka viņš par mani raizējas.

Aizdomājos. Sķiet jau atkal viņam izrādās taisnība. Atceros pēdējo reizi kad viena pati aizbraucu pie saviem vecākiem, es nepartraukti rakstīju vai zvanīju vīram,jo šķita,ka meitap nav ēdusi,gulējusi un ka viss ir slikti. Protams,viss bija tieši pretēji.

Pēdējās pāris dienās vīrs man ir kā mentors,kurš pasaka to,ko neredzu un tas man liek justies dīvaini. Itkā līdz ar paaugstinājumu darbā viņš iemantojis "trešo aci".

Kad meitai apnīkst nenoķeramais balodis viņa beidzot pieskrien pie manis un apskauj.

-Mammma!

-Meitiņ!

Bērna rociņas ir siltas un maigas.Pieglaužos klāt Laurai un nespēju noticēt tam,ka man jau ir tik liela meita.

Paiet apmēram stunda līdz tirgus ir izstaigāts un mēs nolemjam doties uz tuvāko restorānu. Kaut navigācija rāda,ka tas atrodas pāris minūšu gājienā,mēs apmaldamies. Neticami! Vīrs kļūst manāmi satraukts un sķiet arī es.

Paiet vēl kāds laiks,taču nesekmīgi.

-Varbūt restorāns vairs neeksistē.

Pēkšņi jūtos nogurusi un nevēlos klīst,meklējot neatrodamu ēku.

-Viņam tepat jābūt.

-Varbūt ejam uz viesnīcu un paedīsim tur?

Kaut redzu,ka vīrs nevēlas padoties,tomēr piekrīt un mēs kā tādas nelaimes čupiņas lēni velkamies prom.

Nonākot viesnīcā pasūtam ēdienu uz numuru un kamēr to gaidam,skatamies televizoru. Šī ir kārtējā atpūta, kuru nespējam izbaudīt un man par secinājumu- īsti necenšamies. Viss sķiet pliekans un neinteresants. Nezinu kurā brīdī ir pazudusi ģimenes burvība un kāpēc jūtos vientuļa,ja man ir pats dārgākais un vērtīgākais?

70 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv