Kad esam ieturējuši brokastis mēs atgāžamies numuriņa ērtajos krēslos,jo esam pārēdušies. Šķiet vēl nekad neesmu vienā ēdienreizē apēdusi tik daudz. Milzīgā izvēle lika manām garšas kārpiņām vēlēties izmēģināt visu,kas pieejams,kā rezultātā jūtos milzīga kā valis.
Aizveru acis,šķiet varētu mūžīgi tā zvilnēt.
-Vai es minēju,ka viesnīcā ir baseins un mēs to varam neierobežoti izmantot?
Atveru acis. Vīrs izskatās sajūsmināts arī viņa balss par to liecina.
-Jā tu teici.
-Varbūt ejam nopeldēties? Tas nāks tikai par labu.
Vīrs demonstratīvi pasit pa savu plakano vēderu.
Aizgriežos. Nezinu vai tas žests bija domāts man,bet jūtos apvainojusies un resna.
Jau iedomajoties par to,ka būs jāvelk peldkostīms,ievelku vēderu,cerot,ka tas samazināsies vismaz par 5 cm. Protams,ar cerību vien nepietiks.
-Varbūt vēlāk? Es nejūtos labi.
-Pēc tam tu jutīsies daudz labak. Ejam!
Vīrs rauj mani aiz rokas un es tāpat turpinu būt valis,tikai tagad neizkustināms un slinks. Meita šo redzēdama pieskrien pie Raita un arī palīdz mani celt. Laura apliek manu roku ap savu kakl un cenšas pacelt. Tas mani sasmīdina,tik mazs cilvēciņš,bet liela apņēmība. Tas droši vien pateicoties Raitim,jo ari viņš ir apnēmīgs un ļoti mērķtiecīgs. Atšķirībā no manis...
Beidzot es nolemju piecelties un dodos uz vēl aizvien neizkravāto somu,lai paņemtu peldkostīmu.Esmu paņēmusi divus,viens ir divdaļīgs, koši sarkanā krāsā ar šaurām lencītēm,otrs viendaļīgs,ne tik efektīvs,bet manai figūrai glaimojošāks. Mirkli padomajusi izvēlos otro un ceru,ka uz kopēja fona neizskatīšos pēc resnas omes,kura pašsaprotami slēpj savus neglītos dotumus.
Kad nonākam SPA zonā esmu pārsteigta par to cik tā liela un silta. Milzīgo telpu rotā neskaitāmas palmas, kuras rada iespaidu,ka atrodies pie dabas, katrs stūris ir botāniskā dārza cienīgs,jo tajā lepni gozējas dažādi augi. Sienas klāj fototapetes, ar dažādiem jūras skatiem, debesīm un liedagiem. Šeit vis burtiski kliedz:"Esi nonācis paradīzē!"
Vīrs ar meitu aiztipina uz bērnu baseinu,kamēr es atrodu krēslu,kurš ir pietiekami ērts un vērsts ar skatu uz Raita un Lauras pusi. Man vienmēr ir paticis abus vērot,Raitis kļūst piemīlīgs un atmaigst,bet meita-cenšoties izbaudīt kopā būšanu,kļūst rātna un jauka. Viņi abi neticami pārvēršas un tas dažreiz liek izjust skaudību un reizē prieku par savu ģimeni.
Nolaižu acis no ģimenes un kā spiegs vēroju klātesošos atpūtniekus. Kaut arī ir agrs rīts,cilvēku ir daudz,bet lielākā daļa ir pusmūža vecuma kungi un kundzes,kuri par spīti vecumam un droši vien fiziskām kaitēm cenšas kūļāties pa ūdeni,ignorējot to,ka citiem tas traucē. Redzu,piecas sievietes vidēji ap sešdesmit gadiem,kuras savā starpā skaļi runā un plunčājas, itkā baseinā būtu tikai viņas. Ik palaikam kāds pamet dusmīgu acu skatienu dāmu virzienā,taču viņas neliekas ne zinis un turpina jautri izklaidēties. Viena no viņām izceļas īpaši- viņa ir apsēdusies uz baseina malas un ar savām druknajām,bet garajām kājām šļakstās un skaļi zviedz. Ja vien šīs dāmas ķermeni nebūtu smagi ietekmējusi gravitācija, un mati nebūtu sniega krāsā,es domātu,ka viņa ir bezbēdīga tīne,kurai ļoti trūkst uzmanības.
Pametu acis uz bērnu baseinu un kā hipnotizēta vēroju tur notiekošo. Ir pagājušas apmēram 15 minūtes un iepriekšējā idille ir izgaisusi. Pie mana vīra,apmēram,metra attālumā atrodas jauna blondīne,kura jautri čalo un vīrs aizgrābti klausās.Tikmēr viņam aiz muguras Laura sapratusi,ka viņa netiek pieskatīta, spēcīgi šļaksta ūdeni puisim,kurš nepretojas ,bet ar to rīstās un kliedz. Lauru tas acīmredzami sajūsmina,jo viņa priekā smejas. Raitis būdams aizgrābts un apreibināts ar blo ndās skaistules tuvumu nemaz nesaprot,kas notiek,nemeklē meitu un jauki sarunājas.
Pamatīgu dusmu karstumā es aši pieceļos no krēsla,kurš straujās kustības laikā nokrīt un skrienu pie meitas,kura turpina savas nebēdnības.
-Laura!
Es skaļi nokliedzos. Pēkšņi telpu pārņem klusums un mana meita sabijusies pagriežas manā virzienā un itkā sapratusi,ko izdarījusi sāk raudāt. Raitis tikai tagad sapratis,ka meita nav blakus pagriežas un sašutumā paceļ bērnu. Vini abi izkāpj no baseina un tikmēr vīrs mani ļoti dusmīgi vēro. Protams,es nebiju domajusi,ka mans kliedziens būs tik skaļs,jo šeit valdīja troksnis,taču tas šobrīd nav būtiski. Kādu pus minūti tieku nosodoši uzlūkota,šķiet,visi kas šeit atrodas ir pavēruši savas ziņkārīgāsacis manā virzienā.Pat kundze uz baseina malas vairs nešļakstās,bet pacēlusi brilles mani nopēta un kaut ko nomurmina.
Raitis atdos man Lauru, meitiņa trīc,nezinu vai iemesls ir kliedziens,no kura nobijās vai arī viņai ir auksti,kaut rokas un ķermenis ir silts.
Ejot prom es atskatos uz bērnu baseinu un pamanu,ka jaunā blondīne no kuras Raitis nespēja atraut skatienu ir apšlakstītā puikas māte. Tagad šī bērna man vairs nav žēl. Arī viņa,tāpat kā mans vīrs bija aizrāvusies,un nepieskatīja bērnu.Bezkaunīgā sieviete mani aši nopēta un savākusi puiku arī izkāpj no baseina.
Nonākot istabiņā vīrs pagriežas pret mani un dusmīgi atrēc.
-Kapēc bija tā jākliedz?Vai tu maz saproti kādu kaunu mums radīji?
Aizgriežos. Tēloju,ka neko nedzirdu.
Novelku meitai halātu un slapjo peldkostīmu un dodamies uz vannasistabu noskaloties.Kad tas izdarīts ietinu Lauru sausā dvielī un ejam pārģērbties. Pa to laiku vīrs būdams vēl dvielī sēž uz dīvāna malas un kaut ko telefonā lasa.
Vienā mili momentā iedomājos,ka tā varētu būt ziņa no bezkaunīgās blondīnes,bet tad attopos,ka tas nav iespējams.
Raitis paceļ acis un jau gatavojas kaut ko teikt,līdz es ieminos.
-Darbs?
Droši vien šādi situāciju nenogludināšu,bet cenšos.
-Jā,kaut kas uz to pusi. Zini...tas ko izdarīji nebija forši.
Vīram nav miera. Labi,ja viņš vēlas konfliktu,jo zinu,ka tas būs,lai notiek.
Salasu meitai drēbes un apsēdinu viņu klēpī,lai apģērbtu. Vīrs visu šo laiku mani vēro.
-Zini,kas nebija smuki? Tas,ka tu flirtēji ar to blondīni,kamēr tava meita nepieskatīta darīja visu ko vēlējās. Un ja būtu noticis,kas ļaunāks?
Mana balss ir skaļa un mazliet aizsmakusi.
-Pirmkārt,es ar to sievieti neflirtēju,bet vienkārši runāju,otrkārt tu biji tur pat. Nevajag mani pataisīt par grēkāzi,ja pati neesi labāka.
Ak,tā!
-Tajā brīdī tu biji kopā ar meitu un tev bija pienākums viņu pieskatīt,nevis kāri blenzt uz to kaulaino blondīni.
-Tu visu esi pārpratusi.
-Ko tieši es esmu pārpratusi? To,ka tu kā puišelis nespēji novērst acis no viņas pelkostīma aukšiņas? Un to,ka nepieskatīji meitu?Kas no tā ir manis izdomāts,ja tas notika manu acu priekšā?
Raitis savelk uzacis un smagi izelpo.
-Domā,ko gribi!
-Man nav nekas jādomā es visu redzēju.
-Un tu pati? Vai neesi pamanījusi,ka neesi tāda kā kādreiz?
Tagad akmens tiek mests manā lauciņā.
-Es nekad nebūšu tāda kā kādreiz. Man vairs nav divdesmit, xs izmēra un flirtēšanas spēja,toties tagad man ir tas,kas nebija pirms desmit gadiem. Es mainos,attīstos un tas ir normāli.
-Nē,mīļā. Šeit nav runa par to kāda tu izskaties,bet gan par to cik stresaina un neapmierināta esi kļuvusi. Tu vairs neesi tā burvīgā un harizmatiskā sieviete,kuru apprecēju.
Jā,neesmu vairs tāda. Tas skumdina. Diez,vai jeb kad tāda būšu. Dzīves īstenība mani pamazām aprij.
-Vai neesi aizdomājies,ka ne es vienīgā esmu mainījusies,bet arī tu?
-Iespējams. Bet tas nav tik pamanāmi.
Jūtos aizvainota un pazemota.
-Es neesmu ideāla un nekad tāda nebūšu. Esmu parasta sieviete,māte,kura nespēj būt perfekta,jo man nav spēka.!
Pār maniem apaļajiem vaigiem krīt asaras. Es vairs nespēju saskaitīt cik reizes pēdējā nedēļā mani jau atkal pārņem izmisums. Man gribas ķerties pie jebkāda salmiņa,kas izvilktu mani no pašas radītās bedres.
-Zinu,ka arī es neesmu perfekts un daudz ko esmu sastrādājis,bet arī man neiet viegli. Un turklāt domāju,ka arī tu redzi,ka mūsu mīlestība izšķīst kā cukurs karstā ūdenī.
Vīram taisnība.
-Zinu. Un man nav ne jausmas kā to labot.
Vīrs pienāk man klāt un stingri apķer. Tik spēcīgi,ka man aizraujas elpa.
-Man arī.
