Paiet vairākas stundas līdz ierodamies galamērķī. Ir tumšs un drēgns gar mašīnas logiem sitas lietus, radot neomulības sajūtu. Man nekad nav paticis lietus kombinācijā ar braukšanu.
Izkāpjot no mašīnas mūsu priekšā majestātiski un cēli raugās piecu zvaigzņu viesnīca. Tā ir tik augsta,ka paceļot acis nespēju saskatīt tās jumtu,iespējams, vainīga tumsa un lietus,bet,iespējams, tai ir vismaz divdesmit stāvi.
Vestibilā smaržo pēc dārgām smaržām,varenības un naudas,kas man liek sajust zosādu un aizdomāties par to vai vispar spējam ko tādu atļauties. Nolemju vīram par to pajautāt.
-Raiti..
Nepaspēju turpināt ,kad vīrs mani pārtrauc.
-Zinu tev ir jautājumi.. vēlāk,mīļā!
Registrēšanās notiek ātri un bez aizķeršanās un pēc brīža mēs kopā ar viesnīcas darbinieku tiekam pavadīti līdz saviem apartamentiem. Mūsu mantas tiek laipni paņemtas un arī kopā ar mums,taču ar citu darbinieku vestas uz numuru.
Atverot istabas durvis esmu ļoti pārsteigta. Biju gaidījusi ekonomiskās klases numuru ar vienu kopēju gultu, televizoru un mazu ledusskapīti,bet tas ko ieraugu,krietni pārsniedz cerēto. Sķiet mana mute pārsteigumā ir atvērusies līdz pagrabam. Manā priekšā ir biznesa klases numurs ar ļoti greznu viesistabu,kurā ir divi gaišas krāsas ādas dīvāni, bārs ar lielu dzerienu izvēli, stikla galds, un tālākajā stūrī milzīgs ēdamgalds ar grezniem krēsliem. Ieeju guļanimistabā un nopūšos,redzu milzīgu divguļamo gultu,kura rotāta ar vismaz četriem pufīgiem spilveniem un biezu gultas parklāju. Katrā gultas pusē ir mazi nakstskapīši ar skaistām,miniatūrām lampām,kuras lepni gozējas savā kristāla kupolā. Grīdas klāj izcili tīrs paklājs mēbeles ir modernas taču ar nelielu barona laika stila piejaukumu. Griesti ir gaiši ar nelielu gravējumu stūros un milzīgām lustrām.
Sienas klāj neuzbāzīgas un ļoti gaumīgas gleznas,zinu,ka vēlāk tās vēlēšos apskatīt tuvāk. Man patīk māksla,kaut arī no tās maz,ko saprotu,es to spēju izjust un tā mani ievelk gluži kā citā pasaulē. Visur kur eju ir svaigi ziedi un svaigs patīkams gaiss,itkā kāds to nepartraukti vedinātu un reizē iesmaržotu. Tālāk mans ceļš ved uz vannasistabu,kur palieku mēma no redzētā- telpa ir ļoti liela, ar milzīgu vannu, bidē un diviem klozetpodiem. Arī šeit ir svaigi ziedi un plauktā rūpīgi salocīti dvieļi. Kas man sķiet īpaši ir tas,ka visā numurā ir lieli un plaši logi,kuri vērsti uz naksnīgo pilsētu, tos ieraugu arī vannasistabā. Kad esmu iepazinusi apartamentus uzeju uz balkona un ieelpoju svaigo gaisu. Vairs nelīst un šķiet arī gaiss vairs nav tik vēss vai arī esmu tik ļoti aizkustināta no redzētāka,ka manī kūsā adrenalīns.
Manu mieru pārtrauc vīrs.
-Kā tev patīk?
Mazliet sabīstos un pagriežos viņa virzienā. Vīrs smaida un nenovērš acu skatienu,itkā nevēlētos palaist garām manas izpaustās emocijas.
-Ļoti skaisti! Mēs varam atļauties tik dārgus apartamentus?
Mēs neesam gluži vidusmēra slānis,taču arī pie ļoti turīgiem cilvēkiem nepiederam,esam kautkur pa vidu un nekad nebijām atļavušies dārgu atpūtu. Gadā vismaz divas reizes ceļojam,protams,paliekam viesnīcās,dārgās un kvalitatīvās,taču nekad neesam izvēlējušies " ekstra dārgo galu".
Vīrs ieved mani iekšā un gluži kā bērnu apsedina pretī esošajā dīvānā. Es ļaujos.
-Šī ir daļa no pārsteiguma!
Paceļu acis,jo nesaprotu..
-Mēs turpmāk spēsim šo visu atļauties,jo mani paaugstināja amatā,tagad esmu uzņēmuma direktors un tu zini cik laba alga ir tāda līmeņa augstākajam vadītājam.
Vīrs burtiski staro lepnumā un priekā. Viņš gluži kā lūgtu Dievu saliek kopā rokas un ceļ pret debesīm,jūtot dziļu pateicību un cieņu. Tieši tādu skatu esmu redzējusi filmās un pārraidēs. Tas mani sasmīdina. Viņam piemīt teatrālisms.
-Tu mani neapsveiksi?
Raitis itkā atžirgst no sava pielūgsmes brīža un mani apkampj.
Aplieku rokas ap viņa staltajiem pleciem un šajā brīdī jūtos droši un labi,itkā kaut kas liels būtu paveikts un izdarīts.
-Protams,ka apsveicu!Zināju,ka kādreiz tu to sasniegsi,bet nešķita,ka tas notiks tik ātri!
Raitis dodas uz bāru un veikli atkorķē šampanieti, salej to glāzēs un pasniedz man. Pa to laiku meita bauda jaunās mantas,kuras viesnīcas darbinieki pirms mūsu ierašanās sagādājuši. Laurai ir pašai savs rotaļu stūrītis,kuru pirmajā brīdī nepamanīju,jo tas atrodas tālākajā viesistabas stūrī,atdalīts no parējās telpas. Tur atrodas vigvams, galdiņš, apjomīgs pufs, plaukts ar pedantiski precīzi saliktām bērnu grāmatām kā arī kastes,kurās atrodas dažādas rotallietas. Viss stūrītis ir klāts ar mīkstu paklāju. Laura ir sajūsmā un mani tas patiesi priecē,ceru,ka turpmāka atpūta būs tieši tik satraucoša un tai pat laikā relaksēta.
Iedzeru pirmo malku un tas liek manai mutei sarauties,jo tajā gluži kā salūts sprāgst burbuļi.
-Cik ilgi mēs šeit paliksim?
-Domāju,ka divas dienas. Man ir iedotas četras brīvdienas,divas pavadīšu ar jums,pārējās gatavošos jaunajiem darba pienākumiem,kuru būs daudz vairāk kā līdz šim.
Vīrs to sakot paskatās uz mani,pirms tam viņš verīgi pētīja bāra saturu.
-Mums būs mazliet mazāk laika,taču,apsolu,ka to kompensēšu.
Pieceļos no dīvāna un dodos pretī savam skaistajam un nu jau ietekmīgajam vīram, apķeru viņu ap kaklu.
-Es saprotu!
Īstenībā es nesaprotu un negribu saprast,jo jūtos kā neveiksminiece,kurai ir necils amats, briesmīgs priekšnieks un ,iespējams,kā bonuss- tas viss tiks zaudēts. Man neskauž,tikai škiet,ka esmu nekas šajā nelaimīgajā pasaulē.
Mēs kādu laiku stāvam apskāvušies un mani tiešām pārņem lepnums par vīru un to,ka mūsu ģimenes labklājība augs,taču manas jūtas ir divējādas un nesaprotamas.
Laura varonīgi,bez čīkstēšanas un niķiem,nospēlējusies atskrien pie mums.
-Mamma,gibi amm.
Saprotu,ka bērns ir badā.
Vīrs pieliecas pie mazā bērna un kaut ko čukst ausī. Laura ir sajūsmā un kiķina.
-Tēta!
-Pasūtīsim vakariņas numurā?
-Vai tas iespējams?
-Ja,maksā tad,jā. Šeit, viesnīcā ir ļoti labs restorāns,kurš par papildus maksu,piegādā ēdienu uz numuriņu,vai nav jauki?
-Protams,taču tas noteikti jauki maksās.
Es ironiski nosaku. Manuprat,tā ir naudas izšķiešana, mēs varam aiziet uz restorānu un tur ieturēt maltīti.
-Mīļā, mēs esam šeit,jo vēlamies atpūsties,tadēļ, ir jāizbauda tas,ko šī viesnīca piedāvā. Paskatīšos kā mēs varam pasūtīt.
Vīrs ķeras pie stacionārā telefona un paiet pāris minūtes līdz ēdiens tiek pasūtīts.
Pēc apmēram trīsdesmit minūtēm pie durvīm atskan kautrīgs klauvējiens,kurš vēsta par apkalpošanu numurā. Vīrs steigšus lepns kā pāvs atver durvis un pa tām iesoļo viesmīle,ar ratiņiem uz kuriem atrodas pasūtītais ēdiens. Viņa būdama savas jomas speciāiste graciozi un klusi uzklāj galdu un tikpat nemanāmi dodas prom. Mēs apsēžamies pie galda un sākam ēst, kāri un baudāmi,jo maltīte tiešām ir ļoti garšīga. Pēc neilga laika mēs atkal sadzirdam klauvējienu,šī jaukā sieviete ir atnākusi novākt galdu,par ko esam pateicīgi.
Tā kā esam pāeduši un ir vēls nolemjam doties gulēt,nomazgājam Lauru un ieliekam viņu savā gultiņā,kuru viesnīcas darbinieki pat neprasot bija sagatavojuši. Tā ir plaša,taču droša ar stingrām malām un no tās gandrīz nieiespējami ir izkrist. Meita aizmieg uzreiz.
Dodos uz viesistabas zonu,kur redzu,ka vīrs ērti iekartojies vienā no dīvāniem, dzer jau iepriekš iesākto šampanieti un kaut ko raksta portativajā datorā,kurš vienmēr,gluži kā mobilais telefons, ir līdzi. Nevēlēdamās traucēt,es klusām dodos vannasistabas virzienā.
-Tu jau posies gulet?
Satrūkstos,likās,ka vīrs mani neredz.
-Jā,ieskriešu dušā un tad gulēt,esmu nogurusi.
-Vai varu tev piebiedroties?
Mirkli padomājusi atbildu.
-Jā! Varbūt, tad ielaist vannā ūdeni?
Vīra acīs pazib dzirksteles.
-Tas būtu forši. Es pēc desmit minūtēm nākšu.
Ieejot vannasistabā sāku gatavot vannu, plauktā pie milzīgā spoguļa atrodu vannas putas ar vannas sāli kā rezultātā mūs lutinās milzīgs daudzums putu.
Lēnām noģērbjos un sev par pārsteigumu atveru vannasistas loga aizkarus un no vannas baudu burvīgu skatu uz pilsētu. Vanna kā statuja atrodas uz tāda kā paaugstinājuma ļaujot pilnībā baudīt skatu pa plašo un zemo logu.Mēs atrodamies divpadsmitajā stāvā, zem mums ir mājas, ielas ,laternas, cilvēki,bet tāpat skats ir elpu aizraujošs,jo talumā esošās daudzsstāvu ēkas spīd gluži kā Ziemassvetku gaismiņas eglē. Ir nakts un kaut kur pa brīdim uzspīd zvaigznes,itkā atgādinot,ka arī tās esksistē kaut kur starp pilsētas spozmi.
