Rīts sākas ar meitas kliegšanu,jo pamostoties viņas mīļais lācītis ir norkitis uz zemes. Īstenībā nekāda traģedija nav notikusi tikai divgadniecei to nav iespējams paskaidrot,jebkas kas negaidīti noticis ir pasaules gals. Vai arī jebkas,kas nav pa prātam mazajai spītniecei sākas ar kliegšanu un asarām.
Vīrs,protams,ir prom un man jābrīnās kā gan neesmu dzirdējusi viņa aiziešanu,jo parasti viņš to dara skaļi vai arī pēkšņi izdomā,ka uz atvadām ir nepieciešama buča,tadējādi mani pamodinot un sadusmojot. Kādreiz mēs viens otram apsolījām,ka skūpstu mūsu dzīve netrūks,taču,diemžēl, solijums turējās vien divus gadus.
-Mīlulīt,viss ir labi, lācītis tagad ir tavā gultiņā,samīļo viņu.
Cenšos būt mierīga,jo histērija turpinās kaut arī lācis ir blakus. Laura ignorē manis teikto un ielien man klēpī,pirms tam uzkāpjot uz maniem augsstilbiem radot tiem sāpes. Tā mēs sēžam,līdz meita pec kādām desmit minūtem nomierinās un tipina uz virtuvi.
-Ņamm..
Ak,jā, brokastis. Tieši šodien man negribās pat tuvoties virtuvei un kur nu vēl gāzes plītij. Šodien rīta putra izpaliks un es ceru,ka tad,kad rīta besis būs pārgājis,es nejutīšos vainīga par neveselīgajām brokastīm. Mirkli padomājusi es tāpat nolemju būt sliktā mamma un no ledusskapja izņemu Kārums sieriņus un pasniedzu tos meitai. Kad viņa tos paņem,mani parņem skaudība par to cik maz vajag priekam.. Ja vien pietiktu ar saldumiem,tad droši vien dzīve tiešam kļūtu salda un mazliet vairāk baudāma.
Kad meita ērti iekārtojusies dīvānā un skatās multfilmu es gatavoju kafiju un kā aizmidzis lācis velkos pēc telefona,kurš vientuļi guļ tumšajos palagos. Rīta ziņu palasīšana pie kafijas ir labas dienas sākums. Citreiz ar nelielu skaudibas pilīti mēdzu paskatīties Instagram draugu storijus,kur atainota interesanta un jautra dzīve,bez strīdiem,bērnu slimošanas un garlaicības. Un atkal neviļus nākas atcerēties laiku,kad ar vīru tikai tikāmies,vēl pirms kopdzīves. Tas bija burvīgs laiks,un ja tad jau būtu Instagram mūsu storiji būtu daudz interesantaki par jebkuriem citiem. Dažādas ballītes,romantiskas pastaigas,ceļojumi,gardas maltītes un viss kas dzīvi padara patiesi interesantu un ļauj just visi ko tā sniedz.
Nopūšos par saldajām atmiņām un paņemu rokās telefonu.
Uzreiz pamanu ziņu no Kārļa.
"Vai es tevi vakar aizvainoju?"
Man trūkst vārdu par to,kas notiek? Kapec viņš neliekas mierā un nepārtraukti par sevi atgādina? Man jau tā pietiek,ka viņš dzīvo gandrīz kaimiņos un man ir iespēja jebkad un jebkur viņu satikt,viņš vēl bojā manus jutekļus un škiet viņam tas patīk.
Nometu telefonu uz gultas un dodos atpakaļ uz virtuvi,pametot acis uz meitas pusi,kura vienu no saviem biezpiena sieriņiem baro lācim un kaķim. Rotaļlietām. Man gribas kliegt un ārdīties,jo ne tikai rotaļlietas,bet arī dīvāns un meita ir noķēzīti ar šokolādi. Brīdi pastāvējusi es nolemju vispirms nomierināties un tad glābt lāci no pārēssanās un dīvānu no izmešanas.
Apsēžos uz virtuves krēsla un prātoju par Raiti un Karli. Abi ir izskatīgi, iznesīgi,kopti un gudri virieši. Katram no viņiem piemīt kaut kas savs un kas tāds,kas nav otram. Raitis ir gādīgs un zinu,ka nekad mani nepametīs,viņa atbildība par ģimeni ir ļoti augsta,turklāt,ne reizi vien ir izteicies,ka nekad nevēlas sķirties vai jebkādi aiziet no mums. Viņš vēlas lielu ģimeni. Savukārt,Kārlis ir brīvdomātājs, bauda dzīvi un neuztraucas par to,ko par viņu kāds padomās,viņš ir neatkarīgs un ļoti...seksīgs. Un nejaukākais tajā visa ir tas,ka viņš to apzinās un izmanto. Un tomēr,vīrs ar gadiem nav zaudējis šarmu un nav arī tā,ka es viņu negribētu,vienkārši...viss ir pārak paredzams un neinteresants. Savukārt Kārlis..
Atskan durvju slēdzene un es satrūkstos. Uz mirkli iedomajos,ka tā varētu but Linda,taču atceros mūsu strīdu un arī to,kas notika vakardien,uz brīdi sajūtos vainīga,ka par viņu nedomāju,taču atmetu vainas apziņu un dodos ārdurvju virzienā.
Man pretī stāv vīrs. Kā vienmer elegants savā uzvalkā, svaigi tīrajās kurpēs un kā parasti-labi smaržo. Raitis darbā ir pedants apgalvojot ka arī,lai viņam uzticētos,viņam pēc tāda jāskatās.
Raugoties uz vīru es pārlaižu acis uz saviem rīta svārkiem,kuri ir veci un nebūt nav seksīgi. Kaut arī neesmu šodien ieskatījusies spogulī,zinu,ka izskatos pēc nevīžīgas un nekoptas sievietes. Kādreiz man šķita,ka es būšu no tām sievām,kuras par spīti nogurumam spēs sevi sakopt un izskatīsies ļoti labi, tagad man šķiet,ka es sevi nepazīstu un patiesībā vēlos būt bērns ar netīru muti un tam raksturīgi bezatbildību.
-Tu esi agri mājās!
Es neslēpju savu izbrīnu.
Raitis atpogā žaketi un pakar to uz pakaramā.
-Tu neesi priecīga?
-Esmu,tikai negaidīju,ka būsi tik ātri.
-Mīļā,arī man patīk sagādāt pārsteigumu!Tas nav viss,man ir kas padomā.
Saņemu slapju buču uz vaiga un noskurinos,Raitis to paldies Dievam neredz un dodas meitas virzienā.
-Kas tieši?
Mēs ieejam istabā un protams,šokolāde jau ir arī uz galda un citām mantām. Kā tik mazs bērns spēj tik īsā laikā visu nošmulēt?
Raitis ir pārsteigts,taču redzu,ka viss redzētais viņā raisa smaidu.
-Šķiet,ka vairs nekas.
Meita pamanot tēvu atplaukst smaidā un vēlas to apkamt,taču vīrs viņu maigi atvaira.
-Meitiņ,tev jānomazgā rociņas,citādi tētis būs netīrs un mamma atkal būs dusmīga.
Neizpratnē pametu acis uz vīru un jau grasos ko teikt,līdz Raitis mani pārtrauc.
-Piedod,es to tā nebiju domājis.
Mani vaigi sakarst un es vēlo kaut ko atcirst,taču noriju sakāmo un pasmaidu.
-Varbut visi kopā sakārtosim māju?
-Man ir citi plāni.
Esmu jau ķērusies pie netīrā lāča un tveru nu jau nevis balto,bet gan melnbalto kaķu, kad vīra sakāmais mani pārsteidz.
-Kādi?
Raitis ir apsēdies uz šķiet vienīgās tīrās vietas-melnā klubkrēsla un smaida,tā viņš parasti dara,kad viņam ir labi jaunumi.
Es notraušu šķipsnu un arī apsēžos,sķiet uz šokolādes,jo jūtu ka kait kas smērē manu dibenu,jeb bikses.
-Stāsti!
Istenībā man nav enerģijas un prieka jebkādiem plāniem,taču zinu,ka Raitis vēlas atpūsties un pieņemu,ka viņa plāni tieši ar to arī saistīties.
Meita ir nomazgājusi rokas,tiesa gan tikai daļēji un jau raušas mana klēpī.
-Man radās doma,ka mēs varētu aizbraukt uz Lietuvu,tur ir viena loti laba viesnīca ar spa zonu un liels akvaparks gan pieaugušajiem gan bērniem. Laurai patiktu.
Uz īsu brīdi mani šī ideja sajūsmina,taču attopos,pie ta,ka Laura vel aizvien ir slima,turklāt manas darba problēmas neļaus man atslābt.
-Es nezinu..Laura vēl aizvien ir apslimusi un tik tāls ceļš,tu zini kā tas būs,kamēr nonāksim gala mērķī, būsim noguruši un neko negribēsies.
-Tu kā vienmēr atrodi ieganstus ,lai mēs nekur nebrauktu,bet kā tādi kurmji sēdetu savā alā. Es vēlos kopā kaut kur aizbraukt,pavadīt laiku ar ģimeni,bet tu to liedz. Tu mani smacē ar savu grūtsirdību. Cik ļoti tu esi mainijusies!
Vīra balss ir skaļa un griezīga.
-Tu neko negribi un tas mani dzen izmisumā.
Vai tiešām tā tas ir? Vai tiešam esmu parvērtusies par mājas peli?
Es klusēju,jo domāju par vīra teikto.Raitis skatās mana virzienā un man kļūst nepatīkami no tā cik sveša esmu kļuvusi un cik ļoti no tā cieš vīrs un mana ģimene.
Ievelku elpu un spontāni nosaku.
-Labi braucam!
Raita seja pārvēršas un sķiet,ka tajā redzu cerību un varbūt pat pateicību? Acu skatiens kļūst maigs un silts. Uz brīdi man kļūst žēl,ka uzreiz nepiekritu,tadēji izbēgot no konflikta.
-Tiešām? Vai tu to vēlies?
-Jā,vēlos.
Meita priekā sāk.sist plaukstas,jo saprot,ka priekšā kaut kas jauks un aizraujošs,viņa ātri aizskrien sava skapja virzienā un izmet visas drēbes,tādējādi itkā palīdzot man izvēleties visu nepieciesamo celojumam.
Kamēr mēs abas kopā kravājam koferus vīrs organizē jau pieminēto viesnīcu un plāno tuvāko maršrutu,iekļaujot interesantākās apstāšanās vietas. Savās domās prātoju par to, ka iespējams šis ceļojums mūs satuvinās un es spēšu atkal būt laba un mīloša sieva.
