Manu ķermeni parklāj sviedri,nespēju koncentrēties kaut saprotu,ka Lindai ir nopietnas veselības problēmas,un mums nekavējoties jāpalīdz.
-Linda!
Cenšos viņu sasaukt,cerot,ka viņa atbildēs un tomēr viss būs labi.
Kārlis pieskrien klāt un mūs vēro. Pametot acis redzu,ka viņš trīc,pirmajā brīdī vēlos viņam pasniegt roku,bet savas vēlmes aplaužu.Viņš noteikti pārpratīs.
Linda neatsaucas. Nenoraustās pat plakstiņš,nekas,kas liecinātu,ka viņa mūs dzird.
-Saucam ātros.!
Es nosaku un uzreiz ķeros pie telefona. Kad tas izdarīts atviegloti uzelpoju,jo zinu,ka palīdzība ir ceļā.
Sēžu uz gultas un ik pa laikam pārbaudu Lindu,viņa ir karsta un bezsamaņā. Ik pa brīdim Kārlis iziet no istabas un tad uzrodas ar kūpošu kafijas krūzi,kuru man pasniedz.
-Ceru,ka garšos,ja dzer vel tādu kā kādreiz.
Nosarkstu un ieskatos Kārļa lielajās acīs,kuras arī skatās uz mani. Jūtu kā aizplūstu no realitātes,taču iedzerot kafiju,kura patiesība ir ļoti garšīga,es gluži kā pamostos.
-Nekas nav tā kā kādreiz...arī kafija.
Mana balss sķiet ir skumja un nostaļģiska,ceru,ka Kārlis to nepamana.
-Un zāle vairs nav tik zaļa,saule spīd citādāk un bikses škiet kluvušas mazākas.
Kārlis kā vienmēr joko. Šķiet viņa humora izjūta nenoveco. Piezīme par biksēm liek man atcerēties kādreizējo xs izmēru un šauros tvirtos gurnus. Nerunājot par šmaugo vidukli,kuru viņš spēja aptvert ar abām plaukstām. Varbūt tas bija veids kā pateikt,ka vairs neizskatos tik labi kā kādreiz..?
Manu domu plūdumu iztraucē griezīgi skaļš durvju zvans un es salecos kā rezultātā uz mīkstā paklāja izlīst kafija. Kārlis to nepamana, jo dodas ārdurvuju virzienā. Jūtos kā skolniece,kura izdarījusi nedarbu,tādēļ savas blēņas paslēpju zem gultas. Paklājs ir mazs un viegli aizslīd.
Pēc brīža istabā ienāk divi mediķi. Viens no viņiem apskata Lindu ievada perifēro vēnu katetru un medikamentu, otrs no mums ievāc anamnēzi. Pēc kāda brīža, kad tiek ienestas nestuves un uz tām uzlikta un aizvesta Linda es sāku uzdot jautājumus.
-Kas ar viņu noticis?
-Iespējams tā ir sepse. Spriežot pēc tā ka viņai pāris dienas atpakaļ ir bijis spontānais aborts un nav veikta,vai arī slikti veikta tīrīšana,kaut kas no embrija ir palicis,radot asins saindēšanos. Tā mēdz gadīties.Kurā slimnīcā paciente gulēja?
-Stradiņos.Tam ir kāda nozīme?
Mediķis,jauns vīrietis apmēram uz 30 gadiem mirkli padomājis nosaka.
-Iespējams.
-Linda toreiz pati uzstāja par braukšanu mājās. Parakstīja kaut kādu papīru un tas laikam arī bija viss.
-Tad tam nav nozīmes,jo tās ir viņas tiesības,diemžēl,tas šajā gadījumā nav nācis viņai par labu.
-Laikam.
Kad mediķi ir projām es dodos ārdurvju virzienā. Kārlis mani aptur.
-Tu neizdzēri kafiju. Nav pieklājīgi atstāt pilni krūzi.
Esmu uzvilkusi tikai kurpes un raugos pec vējjakas,kuru tuvumā neredzu. Šobrīd domāju par vīru un meitu,kuri mani gaida mājās. Zinu,ka kaut mazākā kustība vai kāds vārds ..un nekas vairs nebus kā kādreiz.
-Es nevaru. Mani gaida vīrs.
Speciāli uzsveru to,ka esmu precēta. Varbut tas kaut ko mainīs. Vai arī...vēlos lai viņš ir greizsīrdīgs?
Kārlis sarauc pieri un pienāk man tik tuvu,ka redzu katru viņa sejas poru. Katru rugāju, rievu,krunku un neizraustītās uzacis,kuras no attāluma škita ideālas. Viņš nav tik ideāls kā man likās. Es cenšos to sev iegalvot.
Lieki minēt,ka mana elpa kļūst straujāka un sirds sitas tieši tik ātri, cik ātri es vēlos pazust. Kārļa skatiens pārklāj manējo un abi zilie acu pāri ar nelielu toņu atškirību raugās viens otrā kā hipnotizēti. Sāpīgas trīsas parklāj ik katru mana ķermeņa šūnu. Ar acs kaktiņu pamanu, ka viņa vīrišķīgā plauksta tuvojas manai sejai un baidoties no pieskāriena es atraujos.
-Man jāiet.
Esmu vismaz 2 metru attālumā un jūtos droša par saviem jutekļiem,ka tie neliks man darīt muļķības.
Kārlis aptverdams,ka es neesmu ar pliku roku ņemama, un tik viegli iegūstama, pagriežas un atver koridora skapi izņemot manu vējjaku. Viņš nav iepriecināts par manu reakciju. Diez,ko viņš gaidīja?
-Neaizmirsti. Ārā vēss.
Ātri to paķeru un izskrienu pa durvīm. Netvados un neatskatos.
Šoreiz neapbrīnoju skaisto ēku vai kāpnes,bet gan skrienu itkā no kāda bēgtu. Šis kāds ir mana iekāre no kuras neiazbēgsi līdz tā tiks apmierināta. Ja tas būtu tik viegli kā noskriet pa kāpnēm, ģimenes neizjuktu un nebūtu tik daudz nelaimīgi cilvēku. Iekāre ir sāpes un bauda vienlaikus.
Kad tuvojos pie savas mājas, es vēl mirkli pastāvu pie kāpņu telpas un dodos iekšā. Ir desmit vakarā un man gribas cerēt,ka mājā ir klusums un miers.
Jau pieejot pie durvīm dzirdu skaņas un saprotu,ka šīs skaņas ir meitas histērija un tās iemesls noteikti ir nevēlešanās gulēt bez mammas.
Slēdzot durvis dzirdu kā pietipina mazi solīši un tās atverot manā priekša stāv noraudājusies Laura. Mana sirds sažnaudzas un es apskauju meitiņu tik stipri itkā mēs loti ilgi nebūtu tikušās.
-Mammmmaaaa!
Bērns laimīgi iesaucas un mēs kopā noģērbjam man vējjaku un ieliekam to skapī. Tālāk seko manu kurpju novilkšana,kas turpinās vismaz 10 minūtes. Kad lielā cīņa pievarēta meita mani ved uz guļamistabu,kur redzetais mani parsteidz- vīrs ir aizmidzis. Jūtu kā manī kaist dusmas,viņš būdams egoists guļ,kamēr meita dzīvojas viena pati. Domas par to,kas varēja notikt sadusmo mani vēl vairāk. Laurai patīk uzkāpt uz loga palodzes,citreiz viņa mēdz uzrāpties uz virtuves letes un darīt tamlīdzīgas un ļoti ekstrēmas lietas. Knapi saņemos,lai vīru nenolamātu es cenšos nomierināties un nosolos,ka rītdien noteikti atgādināšu par to cik man ir bezatbildīgs un egocentrisks vīrs.
