Viena mīlestība 276

 58  0

Pēc divām stundām esmu pie Lindas. Ieejot palātā uzreiz pamanu mazliet nodrupušās un blāvi dzeltenīgās sienas. Paskatos uz leju linolejs,kurš klāj grīdu ir netīrs, un ar maziem caurumiem. Gultas, šķiet šeit stāv no divdesmitā gadsimta sākuma, tām ir nodrupusi krāsa,nebrīnos,ka arī matraču atsperes ir kā papildus injekcijas dibenam. Nodrebinos. Jau tā uzturēšanas slimnīcā ir nepatīkama,taču būt šādās telpās ir vēl briesmīgāk.

Linda mani ieraugot aši izlec no gultas un dodas man pretī.

-Santa!. Es tā priecājos,ka atbrauci man pakaļ.

Viņa mani apskauj. Jūtu cik vārgs un nomocīts ir draudzenes ķermenis.

Neko neatbildējusi es stāvu un ļaujos viņas skāvienam,tikai esmu mazliet ar rokām apķērusi viņas kaklu.

-Dodamies prom?

Linda atraujas un iet durvju virzienā.

Pametu acis uz nekārtīgi atstāto gultu un aizgriežos,jo man ir kauns par savu draudzeni.

Kad braucam mājās mēs klusējam,fonā skan radio,kurš atskaņo klasisko mūziku un es cenšos nedomāt par vēlmi iztaujāt draudzeni. Pa brīžiem pametu acis uz Lindu,kura izskatās šausmīgi. Grūti iedomāties,kas šobrīd notiek viņas galvā. Vai viņa pati saprot,ka,iespējams,ir vainīga pie sava nedzimušā bērna nāves? Mani pirksti,kuri apķēruši mašīnas stūri sāk ap to sisties,itkā atrastos uz klavieru taustiņiem. Jā,jūtos nervoza.

-Tev viss labi?

Pēkšņi dzirdu šādu jautājumu.

-Jā,viss labi.

Linda notrauš šķipsnu,kura pasprukusi no nekārtīgi sasietajiem un nemazgātajiem matiem un ieskatās mazajā mašīnas spogulī. Pēc tam pagriežas pret mani.

-Man tā nesķiet.Tu zini,ka vari man uzticēties.

Nosmīnu.

-Zinu. Tikai..šķiet,ka tu neuzticies man..

Man pasprūk. Zināju,ka nespēšu klusēt.

Linda izbož acis un jautājoši lūkojas.

-Par ko tu runā?

Klusēju. Ceru,ka viņa pati sapratīs.

-Santa! Kas ir noticis?

Lindas balss ir daudz skaļāka un pat uzbrūkoša.

-Varbūt tu pasaki..

-Ko?

Es aši iegriežos pie kādas daudzstāvu mājas un apstājos tās stāvlaukumā. Zīmi par aizliegumu vai speciālām atļaujām neieraugu. Un man vienalga,ja arī nedrīkstu šeit stāvēt.

Linda acīmredzami samulst par šādu manu rīcību un sāk dīdīties itkā nezinot,ko darīt. Skatiens ir nobijies un rokas iespiedušās sēdeklī. Viņa ir kā stūrī iedzīta pele,kuru lenc izbadējies kaķis.

-Man sķiet tu zini par ko runāju.

-Par ko tieši..?

Mēs esam viena otrai pretī,jo es pagriežos viņas virzienā,tādējādi koncetrējot visu uzmanību uz sarunu.

-Lūdzu netēlo muļķi. Es saprotu,ka esmu uzbāzīga un lienu tavā dzīvē,taču tu dzīvo zem mana jumta,uzskatu,ka esmu tiesīga zināt un saņemt paskaidrojumus par to,kas ar tevi notiek. Precīzāk-par tavu alkohola atkarību.

Tas nu ir pateikts.

Linda nenovērš skatienu un itin nemaz nešķiet pārsteigta par manu teikto.

-Tas nav tā kā izskatās.

-Un kā,tad izskatās?

-Tu šādus secinājumus esi izdarījusi,jo istabā atradi tukšas vīna pudeles?

-Jā. Uzreiz sapratu,ka tās ir tavas.

Linda iekliedzas un viņa vairs neizskatās pēc cietējas,bet gan pēc histēriķes.

-Un kas par to? Šķiet,ka es atgriežos tīņu gados,kad mamma okšķerēja manā istabā,cenšoties atrast cigatetes vai alkoholu. Tu laikam aizmirsi,ka esam viena vecuma un neesmu tava meita,kuru var kontrolēt. Tas,kas notiek manā dzīvē ,tas paliek ar mani un tur tev nav jābāž deguns. Tu domā,ka tavā ideālajā dzīvē nav vietas tādai neveiksminiecei kā man un tu jūties labāk mani mācot un moralizējot? Tu domā,ka tikai tu esi pelnījusi tādu dzīvi,bet mani gribi kontrolēt un mācīt? Cerēju,ka tu man palīdzēsi,atbalstīsi,bet tā vietā apvaino. Cūka,tu esi!

Pēc šiem vārdiem man nolaižas rokas.Burtiski. Šī uzbrukošā Linda man nav pazīstama,turklāt, tik nepatīkamus un pat aizskarošus vārdus es negaidīju. Visvairāk mani aizvaino nepateicība un rupjība.

-Zini,ko ? Tad meklē pajumti tur,kur tevi neviens netraucēs un neokškerēs tavu istabu. Tikai atceries,ka ne manās mājās ne arī kaut kur citur tev nekas nepieder un nav tavs. Labi?

Es aizgriežos un iedarbinu mašīnu.

Dusmas mani rauj gabalos,bet es tās neizrādu un varonīgi cenšos saņemties.

-Tev ir stunda laika,lai pazustu no manas dzīves.

Es nosaku un uzsāku braucienu. Linda klusi sēž,aizgriezusi galvu un skatās pa logu. Šādu sarunas nobeigumu es necerēju,bet varbūt ari labāk,jo esmu no viņas nogurusi. Visu ceļu jūtos draņķīgi,taču zinu,ka liedzot turpmākās nakstmājas esmu rīkojusies pareizi. Lai ši iedomīgā,nepateicīgā un bezatbildīgā sieviete turpmāk dzīvo kā grib.

Ierodoties mājās mūs sagaida meita,kura škiet,ka klepo vairāk nekā iepriekš un vīrs,kurš acīmredzami ir aizkaitināts.

Linda ieejot mājās ieskrien un istabā,aizcērtot durvis. Šāds žests liek mums visiem satrūkties.

Vīrs paņem meitu uz rokām,jo viņa ir pamatīgi sabijusies. Laura ieķeras Raita mugurā un aizgriež seju pretējā virzienā.

-Kas noticis?

-Viņai stundas laikā jāpazūd no mūsu mājas.

Vīrs acīmredzami ir šokēts.

-Kāpēc ? Jūs sastrīdējāties?

-Negribu par to runāt.

Un tas tā tiešām ir. Linda šķiet jau sen nav mana draudzene, jeb precīzāk,no tā brīža,kad viņa uz diviem gadiem aizbrauca. Mūsu saikne pazuda līdz ar valsts robežas šķērsošanu.

Komentāri 6

0/2000

Paldies dievam man nav draudzenes😇

 3  0 atbildēt

Kad būs turpinājums? 😁

 2  0 atbildēt

Tas ir sarežģīti.

 0  0 atbildēt