local-stats-pixel

Viena mīlestība 261

 61  0

Pēc sarunas jūtos nomākta un norūpējusies. Jaunas dzīvības sākums ne vienmēr nes laimi,bet,kad šī trauslā dvēselīte mirst tā vienmēr nes līdzi skumjas. Man patiesi žēl Lindas taču domāju,ka bērna zaudējums ir saistīts ar alkoholu,kuru viņa ir lietojusi bieži un lielās devās. Ak,lai vai kā ir noticis es nezinu vai spēšu klusēt,nepārmetot..

Šī diena ir iesākusies nepatīkami un vēl nepatīkamāk kļūst brīdī,kad Lauras ķermeņa temperatūra paceļas līdz 39.5 grādiem un viņa sāk klepot,turklāt stipri un ilgi. Mana mātes sirds nespēj to izturēt,tādēļ skrienam pie ārsta uz akūto stundu. Patiesībā, vispirms man būtu jāpiezvana,taču ceru,ka ģimenes ārste mūs sapratīs.

Izejot no ārsta kabineta jūtos atvieglota uzzinot,ka nekas traks nav noticis,tikai vīruss,kurš jaārstē mājās bez specifiskām zālēm vai nez kādam manipulācijām.

Brauciens mājās mums beidzas ar histēriju,jo meita pēkšni sagribējusi ēst,taču tā kā es neesmu staigājošs bistro vai supermārkets,tad,protams,man nekas ēdams neatrodas. Jau atkal satraucos un jūtos draņķīga māte,tādēļ,kopā ar meitu ieskrienu veikalā,kur aši paķeru pāris saldās bulciņas un dzeramo jogurtu. Šodien būs cukura diena un, lai dieatologi mani nozākā par tik neveselīgu ēdiena izvēli,man vienalga. Domāju,ka vakariņās pagatavošu kaut ko izcili veselīgu,lai itkā kompensētu šīs dienas draņķīgo edienkarti. Jā,tā es mēdzu darīt. Ja nebūtu meitas es droši vien pārtiktu no ātrajām uzkodām vai tamlīdzīgiem ēdieniem.

Kad meita kāri notiesā pēdējo bulciņu mēs turpinām ceļu mājup.

Brīdī,kad ienākam mājās mums pretī stāv vīrs.

Esmu pārsteigta. Ieskatos rokaspulkstenī,kurš rāda nedaudz pāri diviem dienā.

-Tu..tu nestrādā?

-Izdarīju,ko vajadzēja un nācu mājas,tikai nesen ierados. Kā Laurai,ko ārsts teica?

Vīrs paņem klēpī meitu un novelk viņas vējjaku un apavus. Protams,viss tiek nomests zemē uz, ko skatos ar šausmām,taču apvaldu savu vēlmi kliegt. Man riebjas nekārtība un haoss.

- Vīruss. Jādzer daudz tējas,klepum izrakstīja kaut kādas zāles, vēlāk aiziešu uz aptieku. Ja paliek sliktāk jābrauc atrādīties,ja viss labi,tad varu uzzvanīt māsiņai,viņa dārziņam uzrakstīs zīmi un man aizvērs slimības lapu. Bet ja,kas varam aizbraukt arī atradīties,ja neesmu pārliecināta,ka Laura izveseļojusies.

-Skaidrs. Tas labi. Vismaz tagad sirds mierīga.

-Tas gan.

Kamēr runājam esmu novilkusi virsdrēbes un kopā ar vīru un Lauru dodamies viesistabas virzienā.

-Ar Lindu sazvanījies?

-Jā. Diemžēl,noticis sliktākais.

-Zinu. Brīdī,kad iegāju palātā pēc viņas ķermeņa valodas viss bija skaidrs. Tik sarkanas un sapampušas acis vēl nekad nevienam cilvēkam nebiju redzējis viņa izskatījās briesmīgi.

-Mums grūti iedomāties kā viņa jūtas

-Tas gan.

Vīrs apsēžas dīvānā un man ir skaidrs,ka šodienas sarunas ir izbeigtas.

Turpmākā dienas daļa turpinās kā parasti, līdz es atceros par darbu,kurā rītdien man obligāti jābūt. Ar trīcošām rokām paņemu telefonu un meklēju priekšnieka numuru cerēdama,ka viņš sapratīs un spēsim vienoties. Priekšnieks paceļ pēc trešā sauciena. Atskan rupja un nepatīkama balss.

-Jā!

-Labdien, jums zvana Santa.

Priekšnieks mani pārtrauc.

-Es taču redzu, neesmu akls. Tu rītdien būsi darbā ?

Noriju siekalas.

-Nē,diemžēl,nebūšu,meita vēl slima.

Klusums. Dzirdu kā viņš elpo un ar pirkstiem sit pa rakstāmgaldu.

-Tev ir jābūt darbā!

-Bet..

Mani pārtrauc.

- Tev ir jābūt darbā,saprati?

Priekšnieks iekliedzas un iztēlē redzu kā viņa tuklie vaigi kļūst sarkani un pār plānajām lūpām tek dusmu siekalas. Viņš ar ašu kustību tās notrauš un slapjos pirkstus noslauka gar resno vēderu.

Dzirdu kā viņš staigā,smagie soļi atsitas pret koka grīdu,liekot tai neapmierinatībā čīkstēt par smagumu,kuru viņa tur.

Mans ķermenis kļūst slapjš un es jau atkal noriju siekalas un cenšos saņemties,lai kaut ko teiktu,kad viņš pēksņi partrauc sarunu.

Domās planoju,ko darīt taču nekas nenāk prātā un jūtos izmisusi. Es pilnīgi noteikti nedrīkstu pazaudēt darbu,par spīti briesmīgajam priekšnieka raksturam šis darbs man ir ienesīgs,it sevišķi Ziemassvētkos,kad prēmijas ir algas apmērā. Vismaz kaut kāda cieņa pret darbiniekiem viņam piemīt.

Nolemju uzzvanīt kolēģei. Viņa neceļ.

Pec brīža atzvana.

-Čau, kā klājas?

-Nu..ne visai.

-Zinu par ko tu runā. Priekšnieks kliedz pa visu biroju viņam esot vienalga,ka tavs bērns ir slims,rītdien ir kaudze ar darbu,turklāt tā svarīgā sapulce..

-Zinu. Bet es nevaru ierasties un viņš to nesaprot. Bet,ko man darīt,ja nu mani atlaiž..?

Marta nočukst.

-Neatlaidīs.

-Bet,ja nu? Viņš prot apiet likumus un izdomās iemeslu manai atlaišanai. Atceries kā bija ar Līgu..?

Es trīcu.

-Atceros,tas bija drausmīgi. Bet tu esi vērtīga darbiniece,turklāt reti kura sekretāre spēj izturēt to veco mērgli.

Tā ir taisnība,viņš ir piekasīgs, sīkumains, ļoti prasīgs un,ja uzdod kādu darbu tas jāizdara nekavējoties. Tas nekas,ka ir darbdienas beigas vai brīvdiena. Jā,dažreiz es viņam palīdzu arī ārpus darba laika.

-Es nezinu..

Marta vel aizvien čukst. Pieņemu,ka priekšnieks ir kaut kur tuvumā.

-Nomierinies un ārstē bērnu. Viņš pats tiks galā,ja netiks,tad es viņam palīdzēšu,vai kāds cits.

Jūtos mazliet mierīgāka un ķermenis sāk atslābt.

-Paldies tev!

-Nav par ko. Veseļojaties! Un nesatraucies par darbu,labi?

-Jā. Lai tev jauka diena.

-Tev arī.

Saruna izbeidzas.

Marta kā kolēģe vienmer ir bijusi atbalstoša un pretīmnākoša un šajā gadījumā viņa jau atkal ir spējusi mani uzmundrināt.

Cenšoties nedomāt par darbu es dodos pie meitas,kura skatās multfilmas un ēd banānu. Pa kuru laiku viņa pie tā tika?

Laura ik pa laikam ieklepojas,klepus ir dziļš un mazliet rejošs,kas manām ausīm ir kā sprādziens. Meita pamanot mani smaida un ar banāna nosmērētajām rociņām skrien pie manis.

-Mammu..

Apķeru bērnu un kā vienmēr jūtos krietni labāk. Mazais ķermenītis piekļaujas klāt,tas ir tik silts un mīļš,ka mana mātes sirds izkūst.

Mūsu brīnišķīgo idilli iztraucē telefona zvans, šoreiz iemīļotā melodija šķiet nepatīkama un griezīga un tai pat laikā iedveš bailes,jo man ir nojauta,ka zvanītājs ir priekšnieks.

-Tu necelsi?

Vīrs sēžot uz dīvānā ir neizpratnē.

-Nē. Domāju,ka zvana boss.

-Ko viņš no tevis grib? Tu taču neesi darbā.

Meita atraujas no mana skāviena,jo tieši tagad sāk rādīt reklāmas.

Pieeju pie vīra.

-Viņš zin,ka rītdien darbā nebūšu,jo Laura slima,bet viņam vienalga,ka nevaru ierasties,man tur obligāti jābūt. Droši vien zvana,lai draudētu.

Tā man šķiet.

-Tu esi uz slimības lapas,tātad viss,lai rēķinās ar kādu citu.

Telefons iezvanās vēlreiz.

Vīrs gluži kā varonis,kurš grasās mani glābt no briesmīgā priekšnieka,pieiet pie telefona un redzu,ka jūtās atvieglots.

-Linda.

Man gluži kā akmens no sirds noveļas, un auļojošais sirds ritms samazina tempus.

Paceļu telefonu.

-Jā,Linda,ka tu jūties?

-Ir labāk. Atbrauksi man pakaļ?

Esmu šokā,ka viņu tik ātri izraksta.

-Tevi laiž mājās?

-Tur jau tā problēma,ka nelaiž..

-Tu bēgsi vai kā...?

Vīrs neizpratnē un ziņkāres dzīts mani vēro.

-Nē..man jāparaksta papīrs,ka atsakos no tālākas stacionēšanas. Atbrauksi man pakaļ?

Lindas bezatbildība nebeidz pārsteigt.

-Nu...Vai nebūtu labāk,ja tu būtu ārstu uzraudzībā..?

-Lūdzu,es nespēju te palikt.

Draudzene ir izmisusi un sāk raudāt. Dzirdu kā viņa izšņauc degunu un turpina šņaukāties.

-Labi,kā vēlies. Cikos jābrauc?

-Pēc kādām divām stundām vari būt klāt.

-Centīšos.

-Paldies tev.

Es pārtraucu sarunu. Vīrs sapratis sarunas tematu noplāta rokas un atsēžas dīvānā.

Spoki.lv logo
Spoki.lv