Kad beidzot apsēžos dīvanā un atvelku elpu,sāku prātot par Lindu. Nespēju aptvert to,cik viņa ir bezatbildīga,taču tai pat laikā nezinu, ko domāt un darīt. Galu galā viņa ir pieaudzis cilvēks,pati spēj lemt par savu tagadni kā arī nākotni,man tur nav jāiejaucas. Un tomēr man ir daudz jautājumu,uz kuriem vēlos saņemt atbildes.
Brīdī,kad iekāpju gultā vīrs paceļ galvu.
-Viss kārtībā?
-Jā.
Es palienu zem segas un skatos uz vīru. Caur tumsu redzu tikai viņa sejas aprises,kuras nez kāpēc izskatās jauneklīgas.
-Vai no Lindas ir kādas ziņas?
-Nav. Viņa atstājusi savu telefonu rītdien to nogādāšu.
-Laura man šķiet nav vesela, naktī klepoja domāju,ka viņai ir ciet deguns.
Vīrs itkā starp citu nosaka.
Ieklausos meitas elpošanā un tiešām viņa elpo tikai caur muti,turklāt diezgan smagi. Pa kuru laiku esmu aizmirsusi par savu bērnu? Mana dzīve grozās tikai ap citiem,bet ne ap savu atvasi,kura ir slima,bet es to neredzu. Vai es esmu pelnījusi tik brīnišķīgu bērnu,ja esmu tik slikta māte? Man sariešas asaras un es cenšos neraudāt,taču manas emocijas ir pārāk spēcīgas,sirdsapziņa grauž dvēseli ļaujot asaru upei nekontrolēti plūst.
Pieeju pie meitas un pataustu pieri,kura ir karsta,ka pat pirmajā brīdī atrauju roku,bet tad saprotu,ka Laura kaut arī guļ,ir slima un jūtās drausmīgi.
-Laurai ir temperatūra. Nezinu,ko darīt...?
Noplātu rokas un ceru uz vīra padomu vai vismaz atbalstu,bet tā vietā ausīs cērtas klusums. Jūtu,kā gar vaigu notek asara, kuru aši notraušu,citādi būs entie jautājumi no vīra vai arī otrādi-ignorēšana. Nevēlos ne vienu,ne otru.
Raitis pat nepieceļ galvu. Pēc paris klusuma minūtēm viņš strupi ierunājas.
-Nezinu. Ļauj,lai guļ.
Stāvu un tāpat nezinu,ko darīt vīra atbilde man nepalīdz izlemt turpmāko rīcību. Par spīti hipertermijai es neiejaucos,jo meita guļ mierīgi,nemurgo vai neraud. Nolemju viņu necelt un pati liekos gulēt,pirms tam noņēmusi biezo segu,kuru pat nenojaušot par augsto temperatūru biju uzlikusi un lēnām noģērbju pidžammas bikses. Jūtos draņķīgi un cenšos iemigt,bet man tas neizdodas,guļu ar acīm vaļā un klausos vīra klusajā šņākšanā un meitas elpā.
Jocīgi,bet man jau atkal gribas raudāt un žēlot pašai sevi. Tikai jādomā par, ko gan man sevi žēlot?
Atkal aizveru acis un sev par brīnumu jūtu kā mans ķermenis paliek vieglāks un domas sāk zust,itkā kāds mani apķertu siltā skāvienā. Šķiet guļu pāris minūtes līdz sadzirdu skaļu raudāšanu.
-Lauriņ!
Es izlienu no gultas un dodos pie meitas,kura piecēlusies sēdus- raud.
Pati jūtos miegaina,acis šķiet vismaz desmit reizes iztrinu līdz kaut ko redzu, rokas šķiet nejūtīgas un ļenganas.
Paceļu meitu. Viņa ir mežonīgi karsta.
Kad termometrs uzrāda vairāk nekā 39 grādus es apjukusi nespēju izlemt tālāko taktiku,jo pirmo reizi sastopos ar tik paaugstinatu temperatūru. Meita atsāk raudāt,jo esmu viņu nolikusi dīvānā pirms tam Laura sēdēja manā klēpī.
Šādās situācijās,kad man jālemj par bērna veselību jūtos bezspēcīga un dumja,taču mirkli padomājot saprotu,ka patreiz jāiedod Nurofēns,jādod daudz dzert un jāatvēsina,ko arī izdaru.
Pēc zāļu devas meita ātri iemieg un es ielieku viņu mūsu gultā,gadījumā,ja viņa atkal piecelsies,es būšu blakus,neradot papildus stresu jau tā novārgušajam bērnam.
Nezinu kurā brīdī es iemigu un cik daudz nogulēju,bet pieceļos brīdī,kad vīram noskan modinātājs. Mēs abi dodamies uz virtuvu,kur nepacietīgi gaidam savas rīta kafijas,šķiet tas ir vienīgais agro rītu prieks. Manu sirdi klāj aizvainojuma kārta par vīra nespēju iesaistīties meitas ārstēšanā,taču no otras puses saprotu to,ka viņam jādodas uz darbu,kur smagi jāstrādā,tādēļ miega trūkums var samazināt darba kvalitāti.
Kad tomēr esam apsprieduši meitas veselību mūsu sarunu temats ievirzās Lindas virzienā,to iesāk Raitis.
-Es tā padomāju,ka varu nogadāt Lindai telefonu,jo tev to būs grūti izdarīt,ņemot vērā to,ka Laura ir slima.
-Jā,tā ir laba doma. Telefons stāv uz mazā galdiņa pretī dīvānam,kad to nodosi,pasaki,lai Linda piezvana.
-Jā,protams!
-Visu nakti domāju par to kā viņai klājas..
Nespēju pastastīt par savu atklājumu.
-Tu neko nevari ietekmēt,man sķiet tas no kaut kā augstāka ir atkarīgs. Vai arī veiksme...es nezinu..
-Viņa ir mana draudzene un tas bērns..kaut kad arī būtu man tuvs. Linda pat spīti prombūtnei ir ļoti pieķerusies mūsu meitai es arī vēletos tādu saikni ar Lindas bērnu.
Vīrs mani partrauc.
-Tu esi pārak emocionāla.
-Jā. Tāda esmu!
Dusmīgi nosaku un dodos viesitabas virzienā. Raitis nesaprot manus pārdzīvojumus,viņam tie šķiet sīkumi,kuru dēļ nav jāiespringst,tā tas ir bijis vienmēr. Kad tikko sākām tikties nomira manas ģimenes mīlule-kaķene,ar kuru kopā izaugu,mēs spēlējāmies, kopā rāpāmies kokos un pat darījām dažādus nedarbus. Viņa bija kā labāka draudzene,kura ir klāt jebkad,tikai ar vienu mīnusu-kad lūdz padomu viņa klusē vai murrā. Kad uzzināju,ka kaķene nomirusi,raudāju vairākas dienas,bet Raitis tikai nosmējās,jo tas esot tikai dzīvnieks,varot nopirkt jaunu. Toreiz rozā briļļu aizsegā nepamanīju viņa neiecietību,domāju,ka viņš tēlo "vēso" čali,taču kopdzīves laikā šī īpašība kļuva īpaši manāma. Pareizāk sakot negatīvās lietas sķiet aizēno labās.
Vīrs aiziet uz darbu,bet es dodos rīta dušā,kur plānoju relaksēties,jo negulētā un stresa pilnā nakts ir mani nomocījusi.
Pēc kāda laika pamostās Laura un mūsu kopīga diena var sākties. Ir otrdiena un jūtu kā manī vairojas stress par rītdienu, taču neko nespēju darīt,ja ar Lindu nebūtu noticis tas,kas notika,būtu lūgusi viņai pieskatīt meitu,taču tagad esmu strupceļā. Bērns jau atkal ir karsts un raud. Mana bezcerība aug kā sēnes pēc lietus,paraujot līdzi dusmas un skumjas,jo sķiet,ka tas nekad nebeigsies. Kaut arī temperatūra ir augsta tikai divas dienas,es nespēju adekvāti reaģēt,jo nespēju novērtēt sava bērna veselības stāvokli,es taču neesmu ārsts un pat ja būtu,domāju,ka nespētu rīkoties racionāli.
Brīdī,kad grasos zvanīt ģimenes ārstam,iezvanās telefons.
Linda.
-Čau,kā tev klājas?
Es satraukti iesucos. Jāsaka,ka satraukta esmu vienmēr.
Lindas šņuksti man liek ievilkt elpu. Ir noticis ļaunākais.
Es klusēju,jo šajā situācija man šķiet nav pareizo vārdu un tie ir lieki. Gaidu,kad Linda sāks runāt,bet viņa tikai raud liekot man justies neērti.
Nolemju tomēr neklusēt.
-Man ļoti žēl.
Raudāšana kļūst tikai skaļāka, klausulē dzirdu elsas,kuras liecina,ka viņa raud jau ilgi un nespēj nomierināties. Pēkšņi sadzirdu blīkšķi,kas liek man satrūkties,bet brīdī,kad jau trešo reizi saucu Lindas vārdu, viņa atsaucas.
-Telefons nokrita.
Viņas balss ir tik vienaldzīga un bezjūtīga,ka nespēju noticēt,ka runātāja ir mana labākā draudzene.
Šņukti turpinās.
-Es esmu vainīga. Es!
Linda iekliedzas.
-Nesaki tā! Tā,diemžēl,notiek un neviens nezina iemeslu kādēļ, arī ārsti. Man ir grūti iedomāties kā tu jūties,taču tev ir jānomierinās un jādzīvo tālāk. Tavs ķermenis ir izdarījis smagu darbu,atalgo to ar mieru un atpūtu.
Esmu šokā pati par saviem mierinājuma vārdiem,šķita,ka tie nāk no sirds un tas bija tieši tas,kas vajadzīgs. Mans prāts nespēj sakarīgi domāt,taču iekšējais es ir spējis ņemt virsroku.
Linda klusē. Viņa vairs neraud.
-Tev ir jāatpūšas,labi?
-Jā!
Mūsu saruna izbeidzas.
