Kliedziens ir griezīgi skaļš.
Linda nokrīt uz zemes un saraujas čokurā,saliekot rokas zem vēdera. Viņa histēriski raud un man rodas aizdomas. Nelāgas aizdomas!
Kamēr es noliekusies cenšos palīdzēt Lindai,atskrien vīrs,kurš ir šokā no sāpē s vaidošās sievietes.
-Zvani ātrajiem. Ātri!Pēc tam palīdzēsi man piecelt Lindu,viņai vajag atgulties.
Es pavēlu vīram,bet viņš stāv kā iebetonēts un nekustās,tikai ar platu muti skatās uz mums.
-Raiti!
Tagad kliedzu arī es.
Vīrs gluži ka atmodies no hipnozes,satrūkstās un dodas meklēt telefonu. Starp Lindas raudāšanu dzirdu sarunu un ceru,ka ātrā palīdzība būs tiešām ātra. Un pēkšņi atceros,ka Raitis par grūtniecību neko nezinu kā rezultātā to nepaziņos operatoram. Es šausmās pametu Lindu un skrienu pēc telefona,kuru vīram burtiski izrauju no rokām.
-Viņa ir stāvoklī,pats sākums 5 vai mazliet vairāk nedēļas,brauciet,lūdzu,ātri!!!
Operatore kaut ko nomurmina,uzdod vēl dažus jautājumus,noskaidro adresi un nomet klausuli. Mana sirds sitas no adrenalīna un jau pēc sekundes esmu pie Lindas,kura vēl aizvien atrodas uz grīdas un skaļi raud. Kur ir Raitis?
-Raiti!
Viņš uzrodas komētas ātrumā,itkā būtu stāvējis man aiz muguras gaidot komandu.
Mēs kopā aiznesam Lindu līdz viesistabas dīvānam un es apsēžos blakus. Viņa trīc,seju aizsegusi ar rokām pagriežas pret mani,pēc brīža aizgriežas,viņa mētājas kā kuģis vētras laikā. Es nespēju noskatīties kā viņa ciea,glaudu viņas galvu un klusēju. Es nezinu,ko teikt un vai vispār kaut ko teikt,jo nekas nespēs uzlabot viņas stavokli,šoreiz ir nepieciešams liels brīnums un varbūt ticība tam. Linda skaļi vaid,sviedri kā rasa pārklāj viņas pieri. Ik pa laikam abi ar Raiti saskatamies,esam izmisuši un lielās gaidās pēc palīdzības.
Paiet apmēram desmit minūtes,kad ierodas ārsti un tā kā šī ir neatliekama situācija viņi aši pārliek Lindu nestuvēs ir prom.Tikmēr otrs ārsts vai ārsta palīgs uzdod man dažādus jautājumus un lūdz pēc viņas pases.
Ar trīcošām rokām dodos meklēt un aši atveru istabas durvis,kur ieraugu drausmīgu skatu-istaba izskatās tā itkā tā vismaz pus gadu nebūtu uzkopta. Drēbes mētājas pa grīdu, kura ir aplieta un lipīga, matraci klāj palags,kurš ir saburzīts un puse no tā stāv uz netīra paklāja, viens no diviem spilveniem atrodas uz mazā galdiņa,otrs bez spilvendrānas uz grīdas. Istabas gaiss ož pēc netīram drebēm un nesaprotama aromāta,kas atgādina vecu nostāvējušu alkoholu. Tā,kā saprotu,ka Linda ir stāvoklī un viņa alkoholu netikai nelieto,bet arī to kategriski nedrīkst,es šo smaku saistu ar dažām ēdiena paliekām,kuras stāv uz netīriem šķīvjiem. Te valda tik liels haoss un netīrība,ka sāku šaubīties par to vai vispār spēšu atrast pasi. Kā pa tik ļoti īsu brīdi ir iespējams tā piecūkot?
Kad beidzot atrodu Lindas somiņu un nopriecājos par pases esamību, skrienu uz viesistabu taču papsperot pāris soļus,atsitos pret kaut kādu nezināmu priekšmetu,kuru neredzu,apkārt ir tikai drēbes un sega. Pasperu priekšā esošu biezu džemperi un tas manām acīm atklāj kaut ko negaidītu- izlietotu vīna pudeli. Es to paceļu un gluži kā veikalā apskatu un aptaustu,tas ir dārgs saldais sarkanvīns.Nespēju noticēt redzētajam un negribu ticēt,ka tā ir Lindas,taču citu izskaidrojumu nespēju iedomāties. Apjukusi dodos pie ārsta,kurš mani gaida apmēram 10 minūtes,kas liek man justies neērti,tādēļ atvainojos. Es iedodu pasi,kuru mediķis apskata,aizpilda pāris dokumentus,taču redzu,ka ne visus,jo viņa rokās to ir daudz,un tad steigšus atvadās. Šajā brīdī vēlos būt pie Lindas,taču šobrīd to nedrīkstu, tādēļ nolemju sagaidīt viņas zvanu un tad doties viņu apraudzīt.Pēc kāda laika,kad abi esam kaut cik atguvušies, mēs ar vīru pošamies gulēt,līdz vīrs ierunājas.
-Kāpēc es vienīgais nezināju,ka Linda ir stāvoklī?
Mirkli padomājusi es atbildu.
-Nedomāju,ka tas tev būs svarīgi,turklāt laiks vēl ļoti mazs,tāpēc Linda nolēma šo laimi paturēt pie sevis. Atceries,kā mēs darijām ?
Vīrs pasmaida.
-Jā,mēs nevienam neko neteicām,līdz tev neparādījās vēders. Vienīgā,kurai bija nelielas aizdomas bija tava mamma,viņa mēdza izteikt dažādus pieņēmumus un dīvainus jautājumus. Tas bija jautri un, kad beidzot paziņojām visi bija priecīgi un sāka pret tevi izturēties kā pret nevarīgu un slimu,uz ko tu protestēji. Man arī patika tevi lutināt un uzmanīt.
Es arī smaidu un apķeru vīru. Tas tomēr bija jauks laiks.Satraucošs,bet skaists un neaizmirstams,ja vien neskaita toksikozi un vēl šādas tādas neērtības.
Uz šādas skumīgas un mazliet melanholiskas nots mēs aizejam gulēt. Brīdī,kad es ierušinos starp diviem spilveniem un jūtu miega klātbūtni,manu idilli iztraucē vīrs,kurš sāk mani glāstīt. Viņa maigie rokas pieskārini slīd no kakla uz krūtīm,tad vēdera un kad pirksti tuvojas zemāk es viņu apstādinu. Manu ķermeni pārņem patīkamas trīsas,zosāda kā apģērbs ietērpj manu ādu,ļaujot sajust iekāri,taču es nespēju ļauties. Šis nav īstais laiks mīlas priekiem,turklāt manā galvā ir kāds cits un nespēšu pilnībā atdoties vīram. Jau atkal sajūtos kā krāpēja,kurai savs ego ir daudzreiz svarīgāks par mīļoto vīru...vai arī viņš vairs nav mīļotais? Es nesaprotu savas sajūtas,tās mani vajā,smacē un katru dienu ēd no iekšienes.
Vīrs aizvainots aizgriežas,apsedz seju ar segu un aizmieg. Manu miegu traucē vainas apziņa,kuru atmodināja vīra glāsti un bailes par Lindu,kura šobrīd ir bēdu nomākta. Cik man zināms šādā grutniecības termiņā ārsti ļauj visam notikt dabiski,neiejaucoties un necenšoties glābt,jo daba ir gudrāka par ārstu zināšanām,viņa zin,ko darīt,ja embrijam ir ģenētiski defekti. Tikai daba nepadomā par vecāku ciešanām un psiholoģisko traumu..
Pieceļos no gultas un uz pirkstgaliem izeju no guļamistabas. Viesistaba ietīta drūmā mākonī un tagad tumsā tā sķiet īpaši baisa un netīkama,ka es no tās izskrienu un dodos uz Lindas istabu. Nezinu kādēļ,bet man tur jābūt. Ieeju iekšā,ieslēdzu gaismu un skatos uz neticamo haosu un izlietoto vīna pudeli,kuru tā arī atstāju uz zemes. Sāku vākt drēbes,līdz mani iztraucē telefona zvans,skan deju mūzika un saprotu,ka tas ir Lindas telefons. Kad to atrodu,tas jau ir pārstājis skanēt ,paspēju tikai ieraudzīt zvanītāja vārdu-Jānis. Kas gan tas par Jāni un kas viņam nepieciešams no Lindas tādā nakts stundā? Apsēžos uz matrača, un mans ne miniatūrais dibens iegrimst, jo matracis ir izlaidis gaisu,sķiet šada neertība manu draudzeni nav traucējusi. Manās rokās vēl aizvien ir telefons,kurš pēkšņi novibrē un es automātiski izlasu ziņu. Raksta tas pats Jānis.
-"Es gaidu!"
Šajā brīdī apmulstu un nezinu, ko domāt,pirmkārt,esmu izlasīju svešu īsziņu,otrkārt,Linda kaut ko no manis slēpj un man viņai ir daudz jautājumu uz kuriem gribēšu zināt atbildes. Nolemju rītdien doties uz slimnīcu,aiznest telefonu un visu noskaidrot.
Tā kā miegs šonakt nav mans sabiedrotais es nolemju sakārtot istabu un nekavējoties sāku darboties. Vispirms no zemes uzlasu visas drēbes un salieku tās veļas grozā,tad nomainu veļu, uzpumpēju matraci,savācu netīros traukus un sāku slaucīt grīdu,izlauku katru istabas stūrīti,jo viss sķiet netīrs un pretīgs,turklāt pat ar atvērto logu vēl aizvien jūtu alkohola smaku. Atbīdu mazo stūra galdiņu un zem tā ieraugu neticamu pārsteigumu-divas izlietotas vīna pudeles,šoreiz lētas un nopērkamas jebkurā lielveikalā. Tagad sāku apjaust,ka tās tiešām ir Lindas,jo viņa tās slēpj. Saķeru galvu un nespēju noticēt tam,ka viņa esot gaidībās lieto alkoholu. Tagad man ir skaidrs,ka viņa nebūs māte, un, laikam, tas sķiet pelnīti.
