Kārlis mani panāk,un es jūtos vēl tizlāk,jo negribu nekādas sarunas vai sazin ko...es vairs vispar neko negribu,tikai gulēt gultā un mirt no kauna. Mani moka sirdsapziņa,ka piekritu viņu uzklausīt,ka jutu līdzi viņa pārdzīvojumiem un cerēju,ka ..jā,ko? Ko gan es cerēju? Ka viņš kritīs ap kājām un lūgs piedošanu,sakot,ka vēl aizvien mani mīl..? Nē!
-Santa! Pagaidi.
Kārlis aizķer manu roku un es pagriežos tik strauji,ka gandrīz nogāžos un man nākas atspiesties pret Kārli.
-Viss labi?
-Jā.
Mēs esam tik tuvu viens otram,ka mūs škir vien pāris centimetri, un manu ķermeni klāj zosāda. Nopriecājos,ka esmu uzvilkusi džemperi un viņš neko neredz. Šis gandrīz intīmais tuvums liek sirdij sisties mežonīga ātrumā un es vēlos to pagarināt,lai tas vilktos vismaz minūti. Šķiet tagad es dzīvoju un sajūtu iekāres burvību.
-Nu,kapec tu vienmēr no manis bēdz? Tu domā,ka esmu briesmonis,kurš tevi apēdīs,vai varmāka,kurš nolaupīs un izvaros? Es nepabeidzu savu sakāmo...
Atraujos no Kārļa,jo citadi nespēju sakarīgi domātu un sakrustoju rokas.
-Es nebēgu,vienkārši neredzu jēgu mūsu komunicēšanai.
-Tad kāpēc piekriti pasēdēt kafejnīcā?
-Jo tev bija kas sakāms.
-Nu lūk,un es nepabeidzu runāt,kad tu jau bēgi prom.
-Jo mēs visu izrunājām.
-Nē,ne visu!
-Kas tev vēl ir sakāms?
Mēs abi ielas vidū stāvam viens otram pretī un mūs ik pa laikam pagrūsta kāds garāmgājējs,jo trotuārs ir šaurs un aiz tā uzreiz sākas ceļš.
-Es pajokoju.
Kārlis to pasaka ar ļoti nopietnu un kategorisku sejas izteiksmi.
-Par ko tieši?
Tēloju muļķi,kura neko nesaprot,jo tā patiešām šobrīd jūtos.
-Par sievu. Man nav sievas!Nu..tas ir man prātā un sapņos ir ideālā sieva,bet dzīvē nav,tadēļ esmu iztēlojies kāda viņa būtu.
Pat nezinu,ko,lai saku. Atzīšos,esmu priecīga,ka viņš nav precējies un iespējams met acis uz mani,taču,šī informācija liek man raizēties,jo tad viss ir iespējams...
-Kāpec tu pajokoji?
Kārlis iesmejas. Viņa emocijas mainās gaismas ātrumā.
-Gribēju pārbaudīt tavu reakciju.
-Cik smieklīgi!
Es ironiski nosaku un apgriežos,lai dotos prom,šis cirks sāk tiešām pamatīgi kaitināt.
-Varbūt man tikai izlikās,bet šķita,ka fakts par manu itkā esošo sievu tevi sadusmoja?
Šis tiešais jautājums man liek apstāties un pagriezties. Kārļa apmierinātā un pārgudrā seja man liek izjust riebīgumu un jau atkal sāku viņu ienīt. Pašpārliecinātais mērglis.
Neko neatbildējusi es aizeju un neatskatos. Īstenībā viņš ir pietiekami gudrs,lai pamanītu,ka viņš man nav vienaldzīgs,jo mani daudz kas nodod,sākot jau ar bēgšanu,piekrišanu satikties un beidzot ar ķermeņa valodu. Jā,šis vīrietis mani ir apbūris no jauna,pat par spīti viņa daudzajām negatīvajām īpašībām un spēju būt neatlaidīgam.
Nonāku pie mājām un jūtos atvieglota,jo būšu savā drošajā zonā,bez mulsuma un kārdinājuma. Ieejot pa durvīm sajūtu patīkamu ēdiena smaržu un apjaušu,ka vēlos ēst,tādēļ aši dodos virtuves virzienā. Mani pārsteidz nesaprotama stila mūzikas skaņas un tuvojoties sadzirdu smieklus,kuri liek man saausīties. Skaidrs ir viens,ka smējēji ir Linda un Raitis,bet pārsteidz tas,ka vīram mana draudzene īsti nepatīk,jeb nepatīk viņas dzīvošana mūsu mājās,bet tagad viņi smejas un kaut ko runā,itkā būtu labi draugi. Redzētais mani pārsteidz-abi gatavo ēdienu,viens cep kartupeļus,otrs taisa salātus un griež gaļu,meita klusiņām blakus spēlējas. Neviens mani neredz un pat neskatās manā virzienā.Vienā mili sekundē sajūtos lieka,bet tad aptveru,ka esmu pati savās mājās un vēloties iztraucēt abu harmonisko darbošanos es skaļi iesaucos.
-Čau!
Meita caur skaļo mūziku sadzird manu balsi,pagriežas un smaidot skrien man pretī,ielec klēpī un stipri samīļo. Šāds mīlestības žests liek man aizmirst par Kārli,jo pati lielākā dzīves mīlēstība ir tik cieši mani apķērusi,ka šķiet es nomiršu no gaisa trūkuma.
Vīrs mani nepamana līdz pagriežoties ierauga,ka abas ar Lauru stāvam uz lieveņa. Viņš pārtrauc savas darbības,izlēdz mūziku,uz ko Linda reaģē ar neapmierinātu saucienu un pamanot mani,mazliet saskumst. Vai arī man tikai liekas..?
-Tev šodien īsā diena?
Es jautāju Raitim,jo viņš ir neparasti agri ieradies mājās,parasti tas notiek ap septiņiem vai pat vēlāk,bet tagad nav pat vakars. Līdz ar pavasara atnākšanu ir atnākusi gaisma un vakari ir kļuvuši īsāki un gašāki.
-Tā var teikt. Bija plānota ilga sapulce,bet to nācās atcelt,jo pāris partneri nevarēja ierasties.
Raitis norāda uz cepeškrāsns pusi.
-Nolēmu tev sagādāt parsteigumu,pagatavojot vēlās pusdienas,jeb kārtīgu launagu.
Linda stāv nomaļus un ka ēna mūs vēro. Viņas rokas ir klātas ar sīkām salātu lapām,t-krekls rotāts ar pāris pleķiem un matos nez kāpēc redzams gaļas gabals.Linda pamana manu vērtējošo skatienu un itkā attaisnojas.
-Mēs cītīgi gatavojam ēdienu. Ceru,ka esi izsalkusi.
Pirms tam biju,tagad vairs nē.
-Kā gāja baseinā?
Raitis pajautā,bet pat nepaskatās manā virzienā,tikai turpina griezt gaļu. Viņš to dara lēni,gabali ir lieli un apjomīgi,turklāt lielāka daļa no tiem-trekni.
-Labi.
Izvairīgi atbildu un dodos izkravāt somu ar tā arī neizmantoto peldokstīmu un dvieli. Jūtos mazliet stulbi,ka meloju,taču,ja teikšu,ka nepeldējos,tad būs miljoniem jautājumu,uz kuriem nevēlos atbildēt.
