3

 47  0

Savā prātā atminos pedējo dienu,kad toreiz atvadījāmies un atceros cik daudz raudāju,izmisums un sirdssāpes plēsa mani gabalos. Biju gatava jebkādā veidā izbeigt savas ciešanas un knapi valdijos,lai to arī neizdarītu,droši vien,ja nebūtu Lindas,kura mani atbalstīja,es jau sen būtu viņsaulē. Toreiz vecāki par mani tikai pasmējās,jo šādi Kārļi būšot vēl un vēl..

Kārlis bija mana pirmā mīlestība un toreiz tā šķita tik īsta,patiesa un kaislīga,ka likās nekad vairs to nepiedzīvošu un nekad nespēšu mīlēt. Taja vecumā izpratne par mīlestību bija citāda,nekā tagad,toreiz Kārlis bija gaiss kuru elpoju, ēdiens,kuru ēdu un dzīve,kurai bija jēga. Tas bija kaut kas stiprs,bet reizē tik trausls,jo tomēr mēs bijām bērni un par dzīvi neko nezinājām.

Tagad pēc daudziem gadiem viņš sēž pāris metru attālumā un es izbrīnīta skatos uz viņu,patiesībā,man nav ne jausmas, ko viņš teiks.

Kārlis savelk pieri un beidzot es redzu niecīgas laika pēdas-dažas grumbas,turklāt tās ir tik mazas,ka šķiet uzzīmētas un ar roku nodzēšamas.

-Es...zinu,ka meloju,bet toreiz nebija variantu.

-Varianti vienmēr pastāv.

-Toreiz nepastāvēja.

-Kas notika?

Kārlis nodur galvu un ieelpo. Nezinu kādēļ,bet sķiet,viņu pārņem sāpes. Brīdī, kad viņš beidzot saņemas un ieskatās manās acīs,tajās tiešām redzu skumjas un ciešanas. Viņa seja ir pārvērtusies lūpu kaktiņi mazliet raustās,tad paveras itkā vēloties kaut ko teikt,bet tad aizveras. Kārlis ievelk elpu. Uz brīdi mūs parņem klusums,līdz Kārlis sāk runāt.

-Es biju ļoti slims. Ļoti. Man atklāja retu slimību,kuru Latvijā neviens neārstēja.Mēs ģimenē par manu slimību nerunājām,vienkārši to centāmies pieņemt un domājām risinājumus. To darījām visi kopā,itkā arī es būtu pieaudzis,bet es tāds nebiju. Vēlējos visu to,ko darīja mani vienaudži,nevis meklēt ārstēšanas iespējas vai sēdēt rindā pie ārsta kabineta.Es vēlejos dzīvot,bet nevēlejos cīnīties. Tieši tajā dienā,kad gatavojos tev visu izstāstīt,tētis, atrada kādu privātu klīniku Amerikā un sazinājās ar galveno ārstu, kurš tieši specializējās reto slimību ārstēšanā.Viss tika nolemts ļoti ātri,pāris dienu laikā mēs jau kravājām mantas. Toreiz,mani vecāki bija turīgi un varēja atļauties ārstēšanu. Visgrūtākais šajā visā bija tev melot un pamest tevi,taču mamma,būdama reāliste,saprata,ka es tev tik slims nebūšu vajadzīgs un agri vai vēlu tu mani pamestu. Nezināju, ko tev toreiz teikt,tāpec sameloju par studijām. Un visu šo laiku esmu to nožēlojis,bet ...tai pat laikā domāju,ka pieņēmu pareizo lēmumu.

Kārlis atspiežas pret mīksto krēslu un skaļi izelpo, no malas vērojot varētu škist,ka viņš ir padarījis smagu darbu un tagad vēlas mazliet atpūsties. Viņa seja pēkšņi ir pārvērtusies un viņš atkal ir koķetais Kārlis. Viņš smaida. Nav ne miņas no iepriekšējām sāpēm un ciešanām.

Savukārt es knapi valdos,lai neizplūstu asarās,jo nespēju iedomāties,ko viņš ir piedzīvojis un cik traki viņam ir gājis. Ar rokām bakstu pieri un cenšos atcerēties kaut jebkādu slimības izpausmi,bet nekas neataust atmiņā.

-Bet...tu..izskatijies pilnīgi vesels..nekas neliecināja...

Kārlis mani pārtrauc.

-Jā..es tāds centos būt,negribēju,lai mani kāds žēlo un visvairāk,lai tu mani sāktu ienīst un būt ar mani tikai tāpēc,ka tas būtu pareizi. Nē..es neko no tā negribēju.

-Bet,kas tev īsti kaitēja? Nu..kāda slimība?

-Ļoti reta onkoloģiska saslimšana. Ja godīgi pat neatceros precīzu diagnozi.

Viņš to pasaka tik mierīgi,itkā stāstītu par to,ko ēdis brokastīs.

-Vēzis?

-Jā.

Ak,Dievs.

-Un tagad? Kas ir tagad...tu esi vesels?

Kārlis smaida un norāda uz sevi.

-Tagad,jā. Vesels kā rutks.

Man negribas smaidīt. Gribas viņu kā bērnu paņemt azotē un turēt..samīļot,noskūpstīt... Tagad mani pārņem žēlums un es saprotu,ko viņš ar to bija domājis.

Patiesībā man ir miljoniem jautājumu,bet nespēju tos uzdod,jo negribu,lai viņš atceras to murgu,kuram varonīgi ticis cauri.

Bez manis.

Bet patiesībā es nezinu vai būtu spējusi toreiz būt blakus,jo biju ambicioza un lepna pusaudze. Man patika ballītes, uz kurām tiku reti,jo vecāki neatlāva,viņiem labāk patika,ja blakus istabā lasīju vai mācījos,nevis pec viņu domām mīcijos ar puišiem,kas nemaz nenotika. Ja nu vienīgi ar Kārli..bet tas jau kas cits.. Es biju ļoti aktīva un piedalījos dažādos skolas pasākumos,gāju uz peldēšanas nodarbībām,man patika kino,kuru bieži apmeklēju. Mans egoisms droši vien ar laiku tiktu nospiests un es nespētu slimošanas periodā būt ar Kārli.

Šķiet tagad daudz kas saliekas pa plauktiņiem.

-Kāpēc tu atbrauci uz Latviju?

Šis mani ļoti interesē,varbūt, pat vairāk nekā viņa pārslimotā slimība.

-Es teikšu godīgi-nezinu. Amerikā nodzīvoju daudzus gadus,bet tā īsti nejutos tur piederīgs,drīzāk pateicīgs.

-Un kādi ir tavi plāni šeit?

-Vēl nezinu.

Kārlis ar rokām atspiežas pret galdu un mani vēro. Es kā mazs bērns knibinu izlietotā cukura paciņu un cenšos ignorēt viņa skatienu.

-Kā tev pa šo laiku ir gājis?

Paceļu acis. Viņš kā prokurors urbjas manā sejā un es atkal novēršos. Nespēju izturēt viņa skatienu,jo tas ļoti mulsina.

-Nekas daudz. Apprecējos,piedzima meita.

Kārlis iesmejas atklājot baltu zobu rindu. Sķiet jebkura ķermeņa daļa viņam ir maksimāli kopta un mīlēta.

-Tiešām nekas daudz! Vīrs,bērns..katra sieviete par to sapņo.

Es pasmaidu.

-Laikam. Lielākā daļa sieviešu to vēlas. Un kā ir ar tevi, ir sieva,bērni..?

-Sieva ir,bērnu nav.

Kārlis strupi atbild un es esmu šokēta. Nespēju noticēt,jeb negribu noticēt,ka viņam ir sieva. Un,ja tā padomā kā gan,tik izskatīgam vīrietim, lai nebūtu? Jūtos vīlusies un dusmīga,jo cerēju,ka viņš domā par man..bet tagad atklājas kas pavisam cits. Sāku sevi rāt par tik muļķīgām domām un gribu aizbēgt no Kārļa,šīs kafejnīcas un savām vēlmēm. Jūtos sev tik pretīga un netīra par visām šīm domām.

-Apsveicu. Viņa atbrauca ar tevi?

Atceros Lindas teikto,par to,ka viņš atbrauca viens,bet tomēr pārparsu.

-Jā,tā var teikt.

Hmm...Linda sievu nepamanīja.

-Viņa ir latviete?

-Protams,turklāt ļoti skaista latviete.

Par to nešaubos,šādam vīrietim blakus ir tikai skaistas sievietes.

-Tad tev ir paveicies!

Es nomurminu un droši vien Kārlis ir pamanījis manu slikto garastāvokli,tāpēc es aši no somas izņemu maku un uz galda nolieku naudu par kafiju un taisos prom. Visu šo laiku no Kārļa puses tieku pamatīgi nopētīta un tas mani kaitina,ka vēlos iemest viņa sejā tukšo kafijas tasi un aizlaisties. Izvirtulis un preteklis,viņam ir sieva,bet viņš kā nepiesātināts un nogribējies lauvu tēviņš lien pie manis. Turklāt,pie pelēkās peles,kuru grib ievilkt gultā,pasmieties,izjaukt manu dzīvi un laimīgi aizskriet pie savas skaistās sievas.

Kad aizgriežos,lai dotos prom Kārlis pēkšņi iesaucas.

-Pagaidi.

Es izliekos nedzirdam un raitā solī eju prom.

Komentāri 3

0/2000

Nezinu, tagad paskatos uz tām, kuras dēļ reiz sirds plīsa, cita acs un cits vērtējums! Varbūt bija tikai kaisle, ej viņ zin kā atšķirt to no īstas mīlas 🙄 Arī Kārlis pēc padsmit gadiem ir pavisam cita persona, pavisam nepazīstams tēls!😂 /Piedodiet, neesmu izgulējies🙈/

 7  0 atbildēt