Rīts sākas ar meitas temperatūru,kura sasniedz trīsdesmit deviņus grādus un es saprotu,ka mums jāpaliek mājās. Esmu vīlusies,jo mājas dzīve man ir bijusi pietiekami ilgi,turklāt manā darbā nav pieņemts ņemt slimības lapas. Diemžēl,arī mūsdienās pret mātēm ir diskriminācija,kas grauj sieviešu spēju pelnīt, veidot karjeru un būt pārliecinātām par sevi.Par iespēju to visu savienot un būt ideālai mātei es varu tikai sapņot.
Kamēr sazvanu priekšnieku,meita ir paspējusi izkliegties un parādīt savu spītu,nevēlēdamās dzert zāles,turklāt, viņa grib tikai skatīties multfilmas, un dzert saldu tēju. Itkā tā jau nebūtu aizkaitināta,priekšnieks to pastiprina paziņojot,ka nedēļas beigās man obligāti jābūt darbā,jo būšot liela sapulce,uz kuru varu neierasties tikai tad,ja mirstu vai dzemdēju. Abi gadījumi man nedraud, ja nu vienīgi daļa no maniem nerviem atmirst,bet tas neskaitās.
Kad tieku galā ar meitas kaprīzēm,ķeros pie kafijas dzeršanas un klāt piekožu melleņu eklēru,man šodien vienalga par augošajām vēdera un gurnu tauku rezervēm. Tās tāpat aug ātrāk nekā sēnes pēc lietus,turklāt tām ir tendence izpatīties arī uz dibenu un augštilbiem.
Saldā un treknā garša mani nomierina un katrs kumoss ir kā patvērums ēdienā. Pēdējā laikā esmu nervoza un neapmierināta un tas viss pateicoties Lindai un seksīgajam Kārlim. Pārdzīvoju par draudzeni un nespēju domāt par bijušo.
-Labrīt.
Pat nepamanu kā pie virtuves letes apsēžas Linda. Kopš vakardienas nebiju viņu redzējusi un labāk arī nebūtu -skats ir tik drausmīgs,ka novēršu acis. Mati sapinušies tā itkā kāds tos ar varu būtu kasījis,acis pietūkušas un zilas, sejas āda bāla kā sniegs. Bet man par brīnumu Linda smaida,škiet,ka viņas grūtniecības hormoni strādā atžgārni.
Es pieceļos no krēsla,noriju pēdējo kumosu,tas aizslīd tā itkā būtu aizberga lielumā un apskauju draudzeni.
-Tev viss labi?
Linda atraujas no skāviena un apsēžas.
-Jā. Tikai mazliet pavēmu,paraudāju un tad atkal pavēmu.
Pa kuru laiku? Es visu laiku biju tuvumā un vienīga vemšanas reize bija pa dienu un tad viss...
-Vai varu paņemt...?
Viņa norāda uz pedējiem diviem eklēriem,kuri tā,kā tā sakalstu vai es tos izmestu,jo man vairs nav apetītes.
-Jā,protams. Cienājies,varu uzvārīt kafiju,tēju, vai kaut ko ēdamu? Putru,olas, ir pāris cīsiņi...
Linda stūķē eklērus un tie pazūd nemanāmi.
-Es neatteikšos no ceptām olām un cīsiņiem.
Sāku rosīties un pa to laiku redzu kā pazūd daļa no cepumiem,kuri pirms tam neskarti stāvēja uz galda, kā arī pāris konfektes.
Pa brīdim mūsu redzeslokā parādās Laura,kura vēlēdamās paspēlēties ar Lindu ik pa laikam nes dažādas mantas. Meitas centieni tiek ignorēti,līdz brīdim,kad viņa sāk raudāt un Linda paņem viņu klēpī. Abas čalo.
Kad sātīgās brokastis gatavas un tās pasniedzu, atceros,ka jāpaņem paris meitas drēbes un dodos uz viņas istabu,kur tagad mitinās Linda. Vakardien kamēr istabā netikām, mani izglāba veļas žāvētājs,kurš čakli padarīja savu darbu un netīrās drēbes pārtapa par tīrām un sausām.
Kad tieku līdz istabai izdzirdu skaļu Lindas saucienu.
-Neej istabā tur traki smird! Es drīzi savākšu,tev aiz manis nav jānovāc.
-Bet man vajag drēbes priekš Lauras.
Es atsaucu pretī.
Tiklīdz mana roka skar durvju rokturi Linda kā komēta ir klāt.
-Es visu novākšu un tad,labi?
-Tu tur visu esi pievēmusi,vai kā..?
-Ne gluži.
-Labi.
Linda ieiet istabā un atstāj mani neziņā. Saprotams,ka vēmekļu smaka nevienam nav patīkama,taču,lai nelaistu telpā,tas jau ir par traku. Turklāt, es neietu skatīties vai speciāli ostīt,tikai paņemtu to,kas nepieciešams. Škiet,jo ilgāk ar viņu dzīvoju,jo dīvaināka man viņa šķiet.
Pēc brīža ar vienu acs kaktiņu pamanu,ka Linda no istabas tiešām iznes spaini un izlej to tualetes podā, bet tad ieiet istabā un ieslēdzas. Skaidri dzirdu klikšķi. Kas gan tāds tur darāms,ka jāieslēdzas?
Pēkšņi atceros par nakts saraksti ar Kārli un paņemu telefonu,iepriekš ziņu neredzēju un,diemžēl,arī tagad - nekā. Jūtos ļoti vīlusies. Katra vēstule ir kā cerība,ka...pat nezinu uz ko es ceru, droši vien atkal sapņoju. Pārak daudz un pārak naivi kā maza meitene,kura domā,ka Kārlis ir princis,kurš mani izglābs no sūrās ģimenes dzīves,bet patiesībā,viņš šo ģimeni grauj.
Atvairot domas eju palūkot meitas izdarības,jo dzirdu,ka viņa smejas,turklāt smiekli ir prieka pilni un ļoti lipīgi,ka pati neviļus pasmaidu. Redzētais mani mazliet pārsteidz, Linda apķērusi meitu,griežās kā karuselis,turklāt uz abām pusēm un Laura ir sajūsmā. Viņas rokās ir spēļu burvju nūjiņa ar garām,krāsainām lentēm,kuras plīvo un ķeras matos.
-Mammmuuuuu....
Laura iesaucas mani ieraugot,tā itkā es vismaz uz nedēļu būtu pazudusi,un tagad pēkšņi ierodos. Kaut nu es tā spētu!
-Meitenes, šādi griezties slimības laikā nav īsti labi. Būs ne tikai augsta temperatūra,bet arī slikta dūša!
Es mazliet rājos,bet mana seja smaida.
Abas aši izbeidz izklaidi,bet Laura kā atspere skraida pa istabu.
Pēkšņi man iešaujas doma.
Vēršos pie Lindas.
-Vai tu varētu pieskatīt Lauru uz kādu stundiņu? Es ļoti sen neesmu peldējusi,tu zini,cik ļoti man tas patīk,es vēletos aiziet,ja vien tev nav nekas pretī.
Linda saprotoši pamāj.
-Bet protams,ej! Man šodienai nav plānu, un nebūs itin nekādu problēmu pieskatīt Lauru,mēs labi saprotamies.
-Tas gan.
Es jūtu sajūsmu un priecājos,ka iedomājos par baseinu,tas man palīdzēs atslābt un malziet izrauties no ikdienas. Gribas kā bērnam lēkāt no prieka un skaļi spiegt jau vien iedomājoties kā sajutīšu baseina ūdeni,kā tajā iekāpšu un kā nāriņa
ieņurkošu dziļajā ūdenī.
Pēc divdesmit minūtēm esmu jau ceļā. Par laimi tālu nav jāiet,jo kad pārcēlāmies viens no maniem noteikumiem bija- baseina tuvums.
Ieejot iekšā manu prieku pārtrauc telefona zvans. Raitis. Es turpinu virzīties ģērbtuvju virzienā.
-Čau. Kā Lauriņa jūtas?
-Labi.
-Ko jūs darat?
-Eju uz baseinu.
Klusums.
-Viena?
Liels brīnums vai ne? Viena...es... eju...kautkur.To mūsmājā var tikai vīrs.
-Jā. Linda piekrita pieskatīt Lauru.
-Tu atstāji bērnu ar to savu dīvaino draudzenīti ? Tev prāts ir?
Raitis gandrīz kliedz.
Es turpinu iet un jau esmu pie ģērbtuves.
-Zini,ko, man prāta ir vairāk nekā tev un es zinu kam atstāju bērnu. Ja kaut kas nepatīk brauc uz mājam un pieskati pats.!
Pat nesagaidot vīra atbildi es zbeidzu sarunu.Zinu,ka pārāk asi reaģēju,taču viņš mani līdz tam noveda. Viņš to dara kādu laiku un izliekas nemanām.
Ieeju ģērbtuvē un vienlaicīgi ar mazliet drebošām rokām lieku telefonu somā. Apsēžos pretī izvēlētajam skapītim un saprotu,ka raudu, asaras birst un es nespēju to kontrolēt. Jūtos izmisusi un nežēlīgi nogurusi, kaklā sastājies milzu kamols un sirds sitās kā pēc maratona,tai pat laikā viss ķermenis škiet nekustīgs gluži kā nomiris. Šī asā vārdu pārmaiņa ar vīru ir atņēmusi spēkus,taču pēc brīža es saņemos un mazliet mierīgākā prātā sāku izģērbties.Zinu,ka vismaz tagad mani gaida kaut kas patīkams.
Kad esmu jau krūšturī un ļoti nepievilcīgās,taču ērtās apakšbiksēs,sev aiz muguras sadzirdu soļus,taču nepievēršu tiem uzmanību un sāku atbrīvoties no krūštura.
-Ir ,protams, patīkami vērot sievieti izģērbjamies,bet es kā džentlmenis tomēr pabrīdinu,ka šī ir vīriešu ģērbtuve.
Vīrieša balss liek man pamatīgi nobīties,kā dēļ es iekliedzos un satrūkstos tik strauji,ka nokrīt krūšturis atklājot mazās un savītušās krūtis. Tā,kā vīrietis stāv man aiz muguras,tad esmu kaut cik pasargāta no svešām acīm,taču kauna dzīta paķeru vējjaku un uzlieku to sev uz krutīm. Tā ir vēsa un liek man atkal sarauties,gluži tā itkā kāds sistu man ar eletrību. Šim noslēpumainajam džentlmenim droši vien ir visai uzjautrinoši mani vērot. Es esmu ne tikai slikta sieva,bet arī neuzmanīga un dumja sieviete.
Kamer nez kāpēc stāvu kā hipnotizēta, vīrietis atkal ierunājas.
-Jūs nu gan esat drosmīga..
Es vēlos šo izvirtuli pārtraukt,pasakot kaut ko rupju un nejauku,jo esmu pārliecināta,ka viņš mani pēta kā manekenu veikala skatlogā..Brīdī, kad pagriežu galvu esmu šokā. Arī viņš nespēj slēpt savu pārsteigumu.
Tas ir Kārlis. Jau atkal!
