Abi ar Raiti stāvam apstulbuši. Man grūti izprast šādu Lindas reakciju,bet iespējams vainīgi hormoni.
-Kas Lindai noticis?
Par grūtniecību neko neteikšu.
-Nezinu.
Raitis pārlaiž man skatienu,kas liecina par neticību.Sarauktā piere un vaicājošās acis viņam liek izskatīties pēc sievietes-tenkotājas,kura nespēj palaist garām jebkurus jaunumus.
Pagriežos un dodos uz virtuvi.
Raitis itkā sekojot dodas man līdzi.
-Vai man vienam liekas,ka tava draudzene ir dīvaina?
-Viņa ir mainījusies.
-Tad laikam uz slikto pusi.
Es neatbildu,bet turpinu rosīties pa virtuvi. Nevēlos iesaistīties sarunās par Lindu,kaut arī vīram biju stāstījusi par savām aizdomām,ka viņa melo. Es to nožēloju,jo vīram par Lindu rodas slikts priekšstats.
Līdz vakaram Lindu nemanu un sāku satraukties. Klusām pieeju pie istabas durvīm un klausos,cerot sadzirdēt kaut nelielu rosību,taču tur ir tikai klusums. Brīdi minkstinoties es veru durvis,taču tās ir aizslēgtas.
-Linda!
Es satraukti iesaucos.
Klusums.
-Linda!Vai tev viss labi?
Viņa vēljoprojām neatbild.
Sāku klauvēties,jo tiešām satraucos,ja nu,kas noticis un viņa bezspēkā guļ?
Diemžēl arī klauvēšana nenes rezultātus,tāpēc nolemju doties pie vīra,kurš izgāzies dīvānā truli blenž televizoru. Rāda viņa iemīļoto raidījumu par ceļu satiksi,mašīnām un tamlīdzīgām lietām. Raitim par nelaimi es viņa izklaidi pātraucu. Nostājos priekšā televizoram,jo citādi vīrs mani nedzirdēs un arī neredzēs.
-Linda ieslēgusies istabā.
Raitis iekārtojas otrā dīvāna malā,lai redzētu kaut daļu no raidījuma.
-Un,ko man tagad darīt?Paej,lūdzu,malā.
Viņš ir tik vienaldzīgs,ka man gribas kliegt.
-Kā,ko? Viņa no istabas nav izgājusi vairākas stundas un neatbild uz maniem saucieniem. Es uztraucos,ja nu kaut kas noticis?
Vīra skatiens pauž aizkaitinājumu.
-Kas gan viņai var notikt? Viņa ir mājās, siltā telpā,drošībā,nevis kaut kur uz ielas.
-Bet ja nu viņai ir slikti vai kaut kas sāp?
Raitis turpina skatīties televizoru.
-Tu pret viņu izturies kā pret mazu bērnu. Linda ir pieaudzis cilvēks,nevis zīdainis. Nomierinies! Un paej,taču malā!
Vīrs ir dusmīgs.Viņš paņem pulti un uzgriež skaņu tik stipri,ka es satrūkstos.
Nu arī manas dusmas ir augušas un es paeju malā no viņa svarīgākās lietas-televizora un atkal esmu pie Lindas istabas durvīm.
-Linda!
Jau atkal atbildi nesagaidu.
Varbūt vīram taisnība un es pārāk ņemos ap Lindu?
Kad meita jau devusies gulēt es atsēžos dīvānā un nopūšos. Vīrs turpina skatīties televizoru, un ir izkustējies labi,ja pāris reizes,aizgājis uz tualeti un paēst. Pulkstenis rāda pus desmit vakarā,bet man nenāk miegs,kaut arī rītdien sākas darba nedēļa. Savā galvā sāku plānot rītdienas darāmos darbus līdz mani iztraucē telefona signāls. Pagriežos vīra virzienā,kurš paralēli skatoties televizoru,glauda telefonu, un es saprotu,ka signāls nāca no mana viedtālruņa. Kad to atrodu,tas nez kāpēc atrodas zem dīvāna dekoratīvā spilvena.Es momentāli atbloķēju telefonu un pamanu,ka whatssap ir jauna ziņa,un nav jāmin no kā.
Kārlis!
"Sveika. Bija prieks tevi šodien satikt. Tava meita ir tikpat skaista kā tu."
Glaimotājs. Pielīdējs.
Nolieku telefonu un domāju. Vēlos atbildēt,bet nezinu, ko. Nolemju kārtējo reizi ignorēt viņa ziņu.Manas smadzeņu šūnas škiet drīzi sastāvēs no domām par šo vīrieti,tādēļ nosolos,ka to mainīšu. Tā kā zinu,ka nākamais rīts būs stresa pilns nolemju jau šovakar ieskriet dušā,tādējādi rītdien ieekonomējot pārdesmit minūtes.
Pēc dušas jūtos moža,smaržīga un tīra,tas uzlabo manu garastāvokli,jūtos enerģijas pilna. Ūdens man vienmēr ir paticis,kādreiz divas reizes nedēļā gāju uz baseinu,bet kopš paliku stāvoklī un mani mocīja toksikoze,es pārtraucu peldēšanu. Nosolos,ka to drīzumā atsākšu.
Iznākot no vannaistabas mani pārtver vīrs,kurš tieši tagad nolēmis iet dušā.
Mēs sastopamies tieši pie durvīm. Esmu ietinusies dvielī un vīrs kāri pārlaiž acis,jo zin,ka zem dvieļa esmu kaila.
-Domāju,ka guli...Vai gaidīsi mani guļamistabā...bez dvieļa?
Man nav noskaņojuma nekam nerātnam un vispār tuvībai ar vīru.
-Citreiz.
Raitis manāmi saskumt un aizver vannasistabas durvis.
Kamēr vīrs mazgājas esmu apģērbusi savu mīļāko koši rozā krāsas peņuāru un ielienu gultā. Apguļoties gultā atceros par Kārļa ziņu un mani moka ziņkāre, par to vai viņš redzot,ka esmu izlasījus viņa ziņu,būs man kaut ko uzrakstījis,tadēļ aši pielecu sēdus un dodos pēc telefona.
Ir!
"Man šķita,ka arī tu biji priecīga mani satikt,vai arī es kļūdos?"
Protams,ka viņš nekļūdās.
Kad izšķīrāmies es katru dienu cerēju,ka viņš tomēr nav aizbraucis un ir kaut kur tepat,ka es viņu satikšu... Arī,kad apprecējos es bieži iedomājos par Kārli un gluži kā filmā izsapņoju mūsu negaidīto tikšanos. Iedomājos,ka esmu Vērmaņdārzā,kur sēžu uz soliņa, pretī burvīgajai strūklakai, ir skaista vasaras diena es izskatos un jūtos lieliski. Esmu skaisti ielokojusi matus,uzvilkusi pieguļošus svārkus, kājas rotā augstpapēžu kurpes,bet krūtis izceļ eleganta blūze ar V veida izgriezumu. Un tad Kārlis mani pamana,nedroši nāk klāt,bet es tēloju viņu neredzam. Kad viņš mani pasveicina, es strupi atbildu,un tēloju,ka viņu nepazīstu. Brīdī,kad viņš uzsāk sarunu,pie mums pienāk vīrs ar meitu, un abi mani noskūpsta. Izklausās gandrīz nereāli,bet ja spētu sarīkot tikšanos, es to darīti šādi. Gluži kā Holivudas filmās. Nosmejos par savu fantāziju un palienu zem segas.
Šobrīd vēlos kaut ko atbildēt Kārlim,taču nezinu,ko. Vēlos viņu ignorēt,bet tai pat laikā vēlos ar viņu sarakstīties.
"Šķiet tava iedomība gadu gaitā nav mazinājusies!"
Atbildu.
Patiesībā nebija vajadzības.
Brīdī,kad uz naktskapīša esmu nolikusi telefonu,istabā klusām ienāk vīrs.
-Linda pamodusies.
-Kā tu zini,ka viņa gulēja?
-Pati pateica,kad iznācu no dušas viņa iznāca no istabas.
-Kā viņa jūtās?
-Nepajautāju.Kāpēc tas tik svarīgi,viņa slima?
-Nē, patiesībā nezinu...varbūt slima,ja tik ilgi guļ. Rītdien pajautāšu.
Vīrs ielien gultā un man pieglaužas.
-Nē,ne tagad.
Es skaļi nosaku. Un sadzirdu kā nopīkst mans telefons. Brīdi tēloju,ka guļu,līdz vīra elpošana ir kļuvusi mierīga un viņš guļ. Šīs pāris minūtes šķita,kā stunda,tik ļoti vēlejos izlasīt Kārļa ziņu.
Atveru ziņu.
"Es neesmu iedomīgs un nekad tāds neesmu bijis. Tu mani nepazīsti. Nesalīdzini mani ar to,kāds biju kādreiz,tagad esmu pieaudzis un pavisam cits cilvēks.
Kāpēc neguli?"
Atbildu.
"Cilvēki nemainās. Mainās tikai apstākļi vai cilvēki,kuri tev ir apkārt,bet tu pats paliec tāds,kāds esi."
Pēc minūtes pienāk atbilde.
"Iespējams,ka tev ir taisnība,bet es esmu izņēmums,tici man."
Ha,ha. Kārlis aizvien ir tas seksīgais un koķetais čalis,kādu viņu atceros. Kas gan viņā mainijies? Lielāki bicepsi un prese?
"Man nav iemesla tev ticēt."
Pēc sīs ziņas nosūtīšanas sajūtu pirmās miega pazīmes un noliekot telefonu palienu zem segas. Man ir silti un labi.
