Ierodoties mājās,mēs joprojām klusējam,vienīgi Laura īd,jo vēlas ēst,par to nebiju padomājusi agrāk,tādēļ šobrīd viņa ir ļoti izsalkusi. Ieejot virtuvē ievēroju,ka tā ir tīra un nav ne miņas no iepriekšējiem traukiem un lipīgās grīdas. Šis skats mani iepriecina, un es steigšus dodos pie vīra.
Satieku viņu guļamistabā. Viņš guļ.
Mans garastāvoklis manāmi uzlabojas,jo man atkrīt virtuves tīrīšana,tādējādi paliek laiks man.
Kad meita ir paēdusi, un Linda vēl aizvien atrodas savā istabā es ieslēdzu televizoru, un skatos seriālu par sievieti,kura ir jaunava,bet ginekologa vainas dēļ palikusi stāvoklī. Šķiet dumjāku seriālu vēl nekad neesmu redzējusi.
Atceros par Kārli. Atkal. Nespēju aizmirst viņa augumu un iedomājos kā tas būtu viņam pieskarties. Tikai torsam. Vai rokām,kājām...jebkam.
Sāku sevi rāt,jo es nedrīkstu domāt par šo cilvēku,man ir vīrs. Un tiešām,es domās krāpju savu vīru,vai esmu nožēlojama,briesmīga un neuzticīga sieva? Šī atklāsmi liek man sevi mocīt un es dodos pie vīra.
Ieeju istabā un skatos kā viņš guļ. Mani pārņem vēlme atgulties blakus un gulēt, ne par ko nedomāt un atgriezties laikā,kad bijām laimīgi.
-Jā!. Es jau eju...pagaidi.
Pēkšņi sadzirdu Lindu runājam. Viņas balss ir klusa,itkā cenšoties runāt tā,lai neviens nesadzird,taču es dzirdu ik vienu viņas izrunāto vārdu.
-...Eju, eju, tulīt sataisīšos.
Klusām atveru guļamistabas durvis un dodos koridora virzienā,jo tur dzirdu Lindas balsi. Pamanu,ka viņa runā pa telefonu.
Ierugot mani,viņa satrūkstas,un aši nepārtraucot sarunu ieliek telefonu somiņā.
-Es...iziešu. Drīz būšu.
-Labi. Paņem Raita atslēgas.
-Ok.
Un viņa aiziet.
Nevēlēdamās būt uzbāzīga, es nepajautāju,kur viņa dodas,tādēļ tagad mani moka ziņkāre. Cik man zināms viņai šeit Rīgā nav draugu, vai pat paziņu un tas sķiet dīvaini.Uz kurieni vai pie kā viņa devusies?
Apsēžos pie virtuves galda un prātoju,līdz mani iztraucē vīrs,kurš piecēlies un dodas ledusskapja satura medības.
-Tev kaut kas noticis?
Viņš pamet ašu skatienu manā virzienā.
-Nē,viss labi.
-Tiešām?
Vīrs atradis desu, nogriež prāvu šķēli un kāri notiesā.
-Man viss labi. Linda ar kādu runāja pa telefonu, un tad aizgāja un nezinu kur. Man tas liekas dīvaini,jo viņai šajā pilsētā nav draugu.
Raitis griež nākamo šķēli.
-Viņa ir pieaugusi sieviete un viņai tomēr ir savas darīšanas kā arī privātā dzīve. Varbūt pie kāda veča aizbrauca.
Raitis nezina,ka Linda ir stāvoklī.
-Nedomāju gan. Viņa runāja diezgan nelaipni, ar savu mīļoto viņa tā nerunātu.
-Bet tu runā. Nelaipni. Ar mani.
Paskatos uz vīru un nosmīnu. Viņš arī smaida.
-Dažreiz.
-Nuu..
Es pieeju pie vīra un viņu maigi iekaustu,šādi mēs pa retam daram,mazliet kā čomi un man tas liekas forši.
Kamēr apskaujamies un tā ir vīra iniciatīva,pie mums pienāk Lauriņa,lūdzot arī viņu samīļot. Raitis paceļ mazo bērniņu un mēs visi kopā kādu laiku mīļojamies.
Šī diena liekas daudz jaukāka un es priecīgi sāku gatavot vakariņas,jo diena ir paskrējusi nemanot. Arī Laura šodien ir gandrīz paraugbēbis un tas mani priecē.
Kad vakariņas ir gandrīz gatavas pa ārdurvīm ienāk Linda. Viņa izskatās izspūrusi, zābaki ir dubļaini kā arī mēteļa apakšu rotā prāva netīrumu kārta un vienu stūri klāj nesaprotamas krāsas pleķis. Viņa pamana skatienu,jo es no viņas neatrauju acis un sāk aši atģērbties. Zem mēteļa drēbes ir tīras un neskartas.
-Kur tu biji?
-Pastaigājos.
Melo. Atkal.
Piespēleju viņas meliem.
-Tu nokriti?
Linda noliec galvu un paskatās uz sevi.
-Jā! Bet viss kārtībā.
-Kur tu biji ?
-Pastaigājos,piezvanīja viena sena draudzene,uzaicināja satikties.
-Cik zinu tev šī pilsēta sveša, un šeit nav paziņu.
-Nebija,viņa nesen pārcēlas uz Rīgu. Mēs ik pa laikam sazinamies.
Linda ieiet istabā un atguļas gultā. Viņa ir bāla un izskatās ļoti nogurusi. Vēroju viņu no istabas sliekšņa.
-Tev viss labi,tiešam?
-Jā,mazliet nāk miegs,tas laikam grūtniecības sākumā ir normāli,vai ne?
Atceros sevi,kad gaidīju Lauru, pirmo trimestri vēlējos gulēt vienmēr un jebkad.
-Jā. Atpūties.
Aizveru istabas durvis. Un ieeju viesistabā,kur vīrs ar meitu skatās televizoru. Laura ik pa laikam pieskrien pie Raita un rāda viņam savas mīkstās rotaļlietas,viņš izliekas,ka tās redz pirmo reizi,meitai tas liekas uzjautrinoši un viņa smejas. Tik maz vajag priekam.
-Linda atnāca?
-Jā.
Apsēžos dīvānā.
-Atkal kaut kas nav labi?
Klusēju. Nezinu. Varbūt esmu paranoiska,bet šķiet, ka Lindu nepazīstu un viņa man melo.
-Laikam,jā.
-Kas tieši?
Pieglaužos tuvāk vīram un pačukstu.
-Man ir aizdomas,ka viņa man melo.
Raitis izskatās pārsteigts.
-Par ko tieši ?
-Par visu.
Mēs sačukstamies. Nevēlos,lai Linda dzird mūsu sarunu,līdz nesapratīšu vai tiešām viņa pret mani ir negodīga.
-Izsakies skaidrāk.
-Nu...
Mūs pēkšņi iztraucē Linda,kura zibenīgi izskrien no istabas un metas uz tualeti. Pieļauju domu,ka viņa vemj,bet drošības labad skrienu viņu apraudzīt. Nonākot pie durvīm manas aizdomas apstiprinās. Pēc kāda laika viņa lēnām iznāk no tualetes. Es gluži kā spiegs visu šo laiku stāvēju aiz durvīm.
-Vai grūtniecībai jābūt tik mokošai?
Linda neizskatās parsteigta par manu klātbūtni,viņa drīzāk ir nomocīta un noraudājusies.
-Ir sievietes,kuras moka toksikoze.
Atbildu izvairīgi,negribu viņu biedēt un radīt priekšstatu,ka grūtniecība ir kaut kas briesmīgs un mokošs.
-Tev arī tā bija.
-Jā.
-Un cik ilgi?
Linda atspiežas pret sienu un raud.
-Neilgu laiku.
Es mazliet samelojos. Mocijos ar vemšanu līdz četriem mēnešiem un arī vēlāk ik pa laikam bija sliktas dūšas epizodes.
Vīrs ziņkāres mākts vai arī sapratis,ka kaut kas nav labi atnāk pie mums. Ieraudzījis Lindas asaras un izmisumu, sāk mūs izprasņāt ,taču abas klusējam. Linda aši pieceļas un burtiski ieskrien Lauras istabā,aizcērtot durvis.
