Tagad abi ar Kārli esam aci pret aci. Es nebēgšu,jo nu,jau tas būtu ļoti muļķīgi. Viņš stāv tieši man pretī un es mulstu,sarkstu un kūstu kā sniegs pavasarī. Stāvu ar vaļā muti un apbrīnoju šo neticami pievilcīgi vīrieti. Kad veikalā viņu ieraudzīju es nepamanīju viņa lielās rokas,rūpīgi trenētos bicepsa muskuļus, kuri gluži vai spiežas ārā no šaurā džempera,ļaujot pamielot acis arī uz viņa trenētajām krūtīm un slaido vēderu. Nespēju nepamanīt arī muskuļotos augšstilbus,kurus slēpj,bet izceļ iespīlētas treniņbikses. Rodas iespaids,ka viņš speicāli šādi apģērbies,lai kārdinātu ne tikai mani,bet vismaz pusi no rajona sievietēm. Nespēju atraut acis no viņa auguma un sejas,kura par spīti gadiem gandrīz nemaz nav novecojusi,tieši pretēji,viņš izskatās jauns,ap zilajām acīm nav nevienas krunciņas, piere gluži kā izgludināts palags,bez nevienas rievas un seja ir svaiga bez jebkādam noguruma pazīmēm,kā tas ir lielakajai daļai. Vīrs,pēc darba parasti izskatās gandrīz piecus gadus vecāks, par ko mēs parasti pajokojam. Bet,pat arī no rīta kļūstot vecākam ir manāmas neizgulēšanās pazīmes, bet Kārlis izskatās itkā tikko būtu piedzimis un nekad nebūtu strādājis vai jebkādi citādi norūpējies.
-Tad tu esi tā mazā suņa saimnieks?
Es aši nomurminu un nolaižu skatienu.
Kārlis apgriežas riņkī meklēdams kucēnu.
-Jā. Nesen iegādājos sev suni,bet izskatās,ka šis būs īpaši grūti audzināms. Viņš skrien visur,kur acis rāda.
-Tas ir kā ar mazu bērnu!
Linda iesaucas un tikai, tad es atceros par viņu. Sķita,ka šeit esam tikai mēs abi. Esmu pārāk aizrāvusies ar viņa klātbūtni.
-Jā,līdzīgi.
Kārlis pamet acis uz ratiem,kuros atrodas Laura. Viņš smaida,bet meita apmulst un novērš skatienu. Gluži kā es.
-Tev ir skaista meita,kā viņu sauc?
-Paldies, viņu sauc Laura.
-Mani vecvecmammu tā sauca.
Kāda sakritība,ja es to būtu zinājusi,noteikti būtu izlēmusi par labu citam personvārdam.
-Redz,kā.
Es stulbi nomurminu un sāku mīņāties,jo Kārļa skatiens noturās ilgāk nekā tas būtu pieklājīgi. Es skatos zemē un gribu pazust.Pēc brīža notupstos pie meitas un,lai nebūtu jāskatās uz Kārli tēloju,ka piekārtoju meitas cepuri, šalli un vējjaku.
Linda sajuzdama manu neveiklību turpina sarunu.
-Tu šeit dzīvo?
-Jā,netālu īrēju vienistabas dzīvokli. Man patīk šis rajons.
Kārlis pievēršas Lindai. Redzu,kā viņš pārlaiž skatienu viņas sejai,matiem, elegantajam mētelim un košajiem zābakiem.
-Kā tev iet? Tu paliksi dzīvot Latvijā?
-Man iet labi. Jā,plānoju šeit palikt.
Kārlis atkal pievēršas man. Es skatos uz viņu un viņš uz mani. Kādu minūti mēs klusējam līdz viņš man jautā.
-Kā tev klājas?
-Labi.
Es izvairos no atbildes. Un arī viņam neuzdodu pretjautājumu.
Atkal visi klusējam. Šī negaidītā satikšanās ir neveikla un saspīlēta,tādēļ es priecājos,ka esam svaigā gaisā,kur ir iespējams elpot.Sķiet, satraukuma dēļ esmu pārak daudz saelpojusies gaisu,ka man sāp galva.
-Varbūt dosimies?
Es pametu skatienu Lindas virzienā. Viņa piekrītoši pamāj.
-Mums jāiet. Lai tev jauka diena un,lai izdodas savaldīt suni!
Kārlis pasmaida Lindai. Smaids ir plats,īsts un man skauž ,ka tas nav veltīts man.
-Paldies,jums tāpat. Ar suni tikšu galā vajag tikai laiku un pacietību.
Es pagriežos un dodos prom,jo esmu nogurusi no viņa klātbūtnes,skatieniem,mulsuma un man nepatīk šādas satikšanās. Doma,ka viņš dzīvo tepat mani satrauc liekot apsvērt domu palikt mājās un vairs nekad neiet āra,lai šāda sastapšanās vairs nenotiktu. Žēl,ka man jāiet uz darbu,bērnudārzu un veikalu un nepārtraukta atrašanās mājās nav iespējama,tāpēc es varu viņu sastapt jebkad,kaut vai iznesot atkritumus.
Linda mani panāk. Esmu pārsimts metrus nogājusi.
-Tev nu gan veicas! Tavs bijušais mīļotais dzīvo gandrīz kaimiņos un ir neticami seksīgs.
Linda smejas un ir mazliet koķetā noskaņojumā. Par ko gan viņi runāja,kad aizgāju prom?
-Par kādu veiksmi tu runā?
-Nu,kā, viņš tevi acīmredzami grib, dzīvo blakus, ir ļoti izskatīgs,un tev vajag atslābt.
Apstājos un skatos uz Lindu. Jūtos dusmīga un aizkaitināta par viņas teikto.
-Par ko tu mani uzskati? Tu tiešām domā,ka vecās mīlas vārdā likšos ar viņu gultā? Man ir vīrs un ģimene.Un..
Linda pārtrauc. Viņa izskatās uzjautrināta.
-Lielāka daļa ģimeņu tā dzīvo.
-Kā dzīvo?
-Krāpjot,jo tikai tā var izdzīvot laulībā ,kad otrs apnīkst un vairs nav interesants un iekārojams. Visiem gribas kaut ko pamainīt,tas ir normāli.
Linda izskatās tik pārliecināta par savu teikto,itkā jebkad būtu bijusi ilgās attiecības.
Es paaugstinu balsi,jo tiešam esmu nokaitināta.
-Ko tu zini par laulību?
Es noplātu rokas un turpinu.
-Neko,tu nezini. Tādēļ,nemāci mani, ko un kā man darīt. Ja uzskati,ka krāpt ir normāli,tad man ļoti žēl,ka tev ir tik primitīva un samaitāta domāšana.
-Piedod,ja es tevi aizvainoju,nezināju,ka esi tik jūtīga.
-Te nav runas par to cik jūtīga es esmu,bet gan par to,ka laulība un otrs cilvēks ir jāciena,jo tā ir mūsu pašu izvēle,dzīvot kopā,veidot saticīgu ģimeni un mīlēt otru. Tajā nav vietas krāpšanai un meliem.
Linda klusē. Es atstāju viņu vienu un dodos prom. Un jau atkal es nepazīstu savu labāko draudzeni.
Pec brīža Linda mani panāk. Viņa ir mazliet aizelsusies.
-Vēlreiz,piedod,lūdzu, es nedomāju,ko saku. Vienkārši, es zinu daudzas ģimenes,kurās kāds no partneriem krāpj un viņi tā dzīvo. Dzīvo itkā nekas nebūtu noticis.
Apstājos.
Linda mani vēro ar želsirdīgu sejas izteiksmi.
-Es saprotu,ko tu ar to vēlies pateikt,bet ,lūdzu,nejauc manu ģimeni vienā maisā ar citām ģimenēm. Un nekad vairs to nepiemini!
-Apsolu.
Visu ceļu līdz mājām mēs klusējam. Laura iemigusi, Linda iegrimusi savās domā un es tāpat. Kārļa sastapšana mani izsitusi no līdzsvara un Lindas teiktais mani aizvainojis, tikai es nesaprotu, kādēļ? Vai tāpēc,ka es spētu padoties kārdinājumam un piekrāpt,vai arī tāpēc,ka es to daru savās domās?
