local-stats-pixel

Viena dzīve.Ievads.3

 6  0

Ievads

Redzēju es viņus.Jutu mājīguma sajūtu, to silto,miera pilno sajūtu.Lietainajā un miglā tītā mežā es viņus saskatīju.Mana sirds silti iepukstējās un atgādināja,ka tomēr kāda emocija manī ir palikusi. Es skrēju caur visiem zariem un krūmiem nejūtot kā tie skrāpē man rokas un seju.Viņi bija tik tālu,smējās un smaidīja un nepaskatijās uz manu pusi lai cik skaļi es kliegtu viņu vārdus. Es nepadevos un skrēju tālāk,lai ko man tas prasītu. Viņi nebija sasniedzami un sāka izzust no šī biedējošā meža.Es nokritu uz ceļiem un kliedzu lai viņi mani atkal nepamet.Asaras sāka birt pa acīm kā milzīgas ūdens lāses saplūstot ar lietus ūdeni. Es nespēju noticēt ka es raudu un jūtu sāpes.Es sajutos tik dzīva un spēcīga kā vel nekad."Nedrīkstu es būt vāja"-pieceļoties un notraucot asaras saku sev. " Man ir jāaizsargā savi brāļi."

"Milēeeenaa!!!" miegā dzirdu kā mazais brālis jau sauc lai mostos.

"Nedaudz pagaidi!" asi atcērtu. Viņš paskatijās uz mani ar dīvainu skatienu un izpletis savas lielās acis saka:"Tu esi raudājusi?? Mās, tu nekad neraudi. Es eju pastāstīt Adrianam."

Nesaprotu kapec viņš ir tik kaitinošs pie sevis nodomāju skatoties uz mazo Maiklu kuram ir lielas un brūnas acis,kā tēvam.

" Nomierinies", saku saķerot viņu aiz rokas," neko nesaki Adrianam citādi tas viņu satrauks, es vienkārši redzēju sliktu sapni un viss."

"Vai tu redzēji mammu un tēti?"viņš atkāpjas un nedroši jautā. Mani tas sadusmoja vēl vairāk un sāku pacelt balsi:"Saproti par māti un tēvu mēs vispār nerunājam!!Un nekādu jautājumu vairs. Ej uz virtuvi un gaidi brokastis!"

Es tikai cenšos brāļus pasargāt no šīs ļaunās pasaules.No tā par ko viņiem vispār nebija ne jausmas un pirms kāda laika man arī nē. Vēlētos lai es neko nebūtu zinājusi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Turpinājums būs? 😁

 1  0 atbildēt