1.nodaļa
Es vienmēr esmu zinājusi,ka mana ģimene nav kā visas.Ar lielu māju kurā dzīvo un spēlējas laimīgi bērni,kuri iet parastā skolā un priecājas par ikdienišķām lietām. Ar mājas pagalmu kur ābeles zied un zelta retrīvers skraida un sargā savus mīļos saimniekus. Tā būtu mana sapņu dzīve,tik ikdienišķa un mīļa.Bet tomēr mums ir dota tikai viena dzīve un mana viena dzīve ir pārsteigumiem un problēmām pilna.
Vēlos vakarus pavadu domās ar sevi,atceroties pirms 2 gadiem doto solījumu vecākiem,kuri aizgāja no šīs saules,solījumu,ka pasargāšu brāļus un centīšos viņiem dot normālu dzīvi. Pagaidām viss ir labi. Strādāju divos darbos un nodrošinu mazos brāļus.Nav mums liela māja un zelta retrīvers, bet toties mazs mīlestības pilns dzīvoklītis ar melno kaķeni Minniju.
Es cenšos nokontrolēt to ko vecāki man ir devuši,šīs spējas,kuras var nest ļaunumu. Jūtu,ka sirdī ir tas mazais melnais pleķītis,kurš cenšas palikt lielāks. Es nedrīkstu.Katru vakaru saku sev šos vārdus. Domas klejo un klejo līdz es iemiegu saldā miegā.
Dzirdu spalgu modinātāja zvanu. Uzlieku segu pāri galvai un tik ļoti negribu līst ārā no siltās gūltas. Jāved mazie uz bērnudārzu un skolu un esmu jau augšā.Eju taisīt brokastis un modinu brāļus. Parasta diena,mūsu ikdiena.
Esam paēduši un iesēžamies mašīnā,aizvedu mazos un braucot uz darbu nolēmu paņemt kafiju. Ieeju kioskā un tur mani sagaida jauka meitene ar platu smaidu. Labrīt! Viņa saka. Nomuruminu labrīt un pasūtu kafiju. Tas būs viens eiro un piecdesmit centi. Meklēju maku un nevaru atrast,nesaprotu kur viņš ir.Kāds apkaunojums esmu aizmirsusi maku mājās. Atvainojos meitenei un viņai uzreiz smaids pazuda.Pienāca kāds jauns puisis:"Es samaksāšu par jūsu kafiju!Kam negadās aizmirst maku mājās!" Viņš bija tik noslēpumains un izskatīgs,ka apmulsu un jau atjēdzos stāvot nosarkusi ar kafiju rokā. Labi,Milēna saņemies ej uz mašīnu un brauc uz darbu.Iekāpu iekšā,sāku pielaist mašīnu un nesanāk, neiet. Kas vēl mani šodien sagaida? Centos vairākas reizes un nesanāca mašīnu iedarbināt.Izkāpu ārā un zvanu priekšniecei ka kavēšu,protams jau izdzirdot manu balsi viņa jau pamainīja toni un spalgā balsī teica ka būs man jāatstrādā šīs stundas. Pēkšņi jūtu siltu roku pie pleca un bailēs salecos un kafija virsū uz mana baltā krekliņa. "Ak jel,šī nav mana diena!"iesaucos un pagriežoties redzēju priekšā to pašu puisi kurš man izmaksāja kafiju. "Piedod,ka sabiedēju"viņš sniedz man salvetes " ļauj es tev palīdzēšu." Galvā uzplaiksnīja doma varbūt viņš mani izseko un sāku uz viņu dīvaini un aizdomīgi skatīties. " Tu tā visām meitenēm nopērc kafiju un pēc tam viņu izlej?" Vinš nosmējās:"Nē,tikai tev. Starpcitu mani sauc Džeremijs." viņš sniedz roku. "Milēna" sniedzu roku pretī.Līdz ko mūsu rokas saskārās es sajutu to ko es nedrīkstu, to ļaunuma sajūtu,ātri norāvu roku un biju nedaudz nobijusies."Kas noticis?Viss kārtībā?"Džeremijs satraukti jautā. "Viss labi,tikai man mašīna negrib darboties."Izvairoties no tā kādu sajūtu man viņa rokas pieskāriens deva. "Man ir sava mašīna varam aizvilkt viņu uz autoservisu,bet tad apsoli ka aiziesim pēc tam pastaigāties" Viņš piedāvāja. Milēna apjuka vai viņš šis izskatīgais puisis ar brūnajām,gandrīz melnajām acīm un perfekto augumu aicināja viņu uz randiņu vai viņam vienkārši bija garlaicīgi. Viņu nekad neviens nekur nav aicinājis.Visticamāk jau dēļ viņas izskata un noslēgtības.Kurš gan gribētu iet ar meiteni kura ir kaulaina,bāla ar pelēkiem matiem un pelēkām acīm.
Es nevaru man šodien ir darbs.
Tev ir jānāk ar mani,zvani darbam un saki ka šodien nebūsi. Viņš nopietni paskatās uz mani un man pat iepatikās šī uzstājība. Labi,labi, es nomurminu.
Tā mēs abi aizvilkām manu veco mašīnu uz autoservisu.Labi un kur tu mani vedīsi?
"Tad redzēsi,tev patiks." Viņš ar smaidu nosaka.
Pēc stundas gara brauciena Milēna pamana to,ka viņa šeit ir bijusi,tikai neatceras kad. Pļava kuras vidū ir strūklaka viscaur melna un viņā nav ūdens.Apkārt strūklakai ir veclaicīgs bruģis.
Nāc apsēdies,Džeremijs sēžot uz strūklakas malas aicina Milēnu. Viņa apsēžas blakus un jautā kas šī ir par vietu. Džeremijs klusē,paņem Milēnas roku un pieliek pie sirds.Viņa nesaprot kas notiek,viņas plauksta sāk kļūt melna. Milēna ir šokā,viņa nav pēdējā.Viņai pretī ir cilvēks ar tādu pašu dzīvi kā viņas,ar melnumu sirdī.
