Vēstule.:(6

Es Tevi satiku un iemīlējos no pirmā acu skatiena. Un, kā vēlāk izrādījās Tu arī. Tas man patika tā pat kā garās, skaistās pastaigas parkā, vēlos vakaros, kino, diskotēkas, randiņi un vienkārši laiks, ko pavadīju kopā ar Tevi. Tomēr vienmēr manā atmiņā paliks pirmā diena, kad satiku Tevi , taču bija naivi cerēt, ka strap Mums būs, kas vairāk nekā tas, kas mēs bijā, jo Tev bija cita. Tu to slēpi ne tikai no manis, bet arī pats no sevis. Tu sāpināji ne tikai mani, bet arī Viņu. Un, kad es to uzzināju es to sapratu, nerīkoju skandālu un ļāvu Tev izlemt. Tu domāji ilgi un nemanīji, ka es un Viņa kļūstam par draudzenēm, bet Viņa no Tevis iet prom ar vien tālāk un tālāk. Tad pienāca brīdis, kad Tu izvēlējies Viņu un tā arī būtu bijis pareizāk, jo Jūs kopā bijāt jau vairāk kā gadu un tas ne tuvu nestāvēja mūsu trim mēnešiem. Tu devies pie Viņas ar sarkanām rozēm un vārdiem: “Piedod man par visu!” taču viņa tevi atšuva un tad tu nāci pie manis ar tām pašām rozēm un tiem pašiem vārdiem. Varbūt viss būtu noticis savādāk, taču man ar Viņu, to meiteni, kura Tevi atšuva bija sarunāta tikšanās un es to negribēju atlikt, jo zināju, ka tas Viņu sāpinās vēl vairāk. To visu es Tev paskaidroju pārāk rupji un nepieklājīgi un Tu aizgāji. Arā lija, es saucu Tevi atpakaļ, taču Tu nenāci, varbūt nemaz nedzirdēji mani, bet tam es neticu. Pārmetu sev un cerēju, ka Tu manus vārdus neuztvēri tieši tā kā es to pateicu, taču tā notika. Izgājusi no dzīvokļa redzēju zemē samīdītas rozes un jutos vainīga, ļoti vainīga, taču pēkšņi man klāt pieskrēja Viņa un teica, ka ir uztraukusies par mani. Es teicu, ka par mani uztraukties nav tik svarīgi. Un tad es ieraudzīju Tevi gabaliņu tālāk, izmirkušu un ceļa vidū. Tālumā pamanīju mašīnu un redzēju tavu roku paceļamie, lai mātu attā. Es gribēju skriet un kaut vai mirt kopā ar Tevi, jo savādāk nekad nespētu to sev piedot, taču Viņa mani nelaida, turēja aiz rokas un teica, ka mani Tu nemaz mani nemīli un izstāstīja, ka vispirms Tu biji devies pie Viņas un teicis, ka patiesībā nekad neesi mani mīlējis, ka es esot bijusi tikai Tava rotaļlieta un es noticēju. Pa tolaiku Tu jau gulēji uz ielas miris. Tas, kas Tevi bija notriecis aizlaidās un Viņa man teica, ka mēs turp neiesim. Es lēju asaras, daudz dzēru un lādējos, jo domāju, ka Tavā nāvē vainojama esmu tikai un vienīgi es. Viņa mani mierināja un teica, ka tā nav, ka Tu vienkārši esot bijis idiots un tā tālāk. Uz bērēm es neaizgāju, jo Viņa man teica, ka nav vērts tur iet, taču vēlāk es uzzināju, ka Viņa tajās ir bijusi. Pēc smagas un pārdzīvojumu pilnas nedēļas pie manis nonāca vēstule no Tevis. To atnesa Tava māte un teica, ka to esot atradusi mana kaimiņiene, savā puķudobē. Vēstulē Tu biji rakstījis, ka mīli mani vairāk par visu pasaulē un tikai tad, kad Viņa Tevi ir atšuvusi Tu to saprati. Protams, es to pastāstīju Viņai un Viņa atkal meloja, teica, ka tu tā daudzreiz esot rakstījis, kad bijis izvēles priekšā. Tikai mēnesi pēc Tavām bērēm viņa atzinās, ka melojusi man tikai tāpēc, lai es un Viņa paliktu darudzenes, jo viņa baidījās, ka nespēs skatīties uz Mums abiem kopā un izdarīs kaut ko nelāgu. Man paveicās, ka biju pie Viņas un devos ārā, kur vējš bija ass un gāza lietus, man līdzi bija lietssargs, taču es to neizmantoju. Metos uz kapiem un pagāja kāds laiciņš līdz atradu Tavējo kapu kopiņu, jo nekad līdz tam nebiju pie Tevis bijusi. Tad es Tev atvainojos, lūdzu piedošanu un apsolīju uzrakstīt Tev vēstuli un tieši tagad es to daru. Es Tevi arī venmēr esmu mīlējusi, bet kas notiks tālāk es nzinu, bet piedot es sev nekad nespēšu pat, ja Tu man tagad tu stāvēyu blakus...