Es uzrakstīju vēstuli kādam cilvēkam, bet šī vēstule varētu likt aizdomāties arī pilnīgi svešiem, ar to nesaistītiem cilvēkiem.
Padomā, kas ir Tavs sargeņģelis un vai Tu viņam arī esi sargeņģelis!
Novēlu jauku dienu visiem, kas domā par savu sargeņģeli!
Manu dārgo cilvēk, šo es rakstu Tev. Vai esi dzirdējis par sargeņģeļiem? Pat ja esi, es Tev par viņiem pastāstīšu. Tie ir Dieva sūtņi, kas sargā cilvēkus, lai tie vēlāk kļūtu par eņģeļiem. Tātad- Dievs, sargeņģeļi, cilvēki, eņģeļi. Cilvēki pat par viņiem nenojauš, viņi nenojauš arī to, ka būs eņģeļi. Tu domāsi, kāpēc gan to neviens neatklāj, es teikšu tā- liels noslēpums. To izpauž tikai tad, kad cilvēks ir kļuvis ļoti, ļoti tuvs, kad viņš ir uzticams. Tāpēc es Tev atklāšu lielu noslēpumu- es esmu Tavs sargeņģelis. Tu to jau nojauti, es zinu. Bet es Tev gribu arī atklāt to, kas man ir lemts ar Tevi.
Man ir lemts Tev teikt „Es mīlu tevi” to nenožēlojot, no dvēseles un uz mūžiem. Mans uzdevums ir Tevi sargāt, Tevi lutināt un mācīt, Tev vienmēr palīdzēt. Es esmu sargeņģelis, kam jādzīvo arī sava dzīve, taču tā jāpakārto tā, lai Tev atliktu laika. Nē, es neesmu ideāls sargeņģelis, es mācos arī no Tevis- slinkumu, nepakļaušanos un iedomību, es arī mācos, gluži kā Tu. Es mācos no visiem cilvēkiem, ko sastopu. Tu arī. Bet atgriežoties pie mana likteņa.. tas ir veltīts Tev, vai Tu to maz vari saprast, manu cilvēk? Manu dārgo cilvēk, kā es sevi atdodu Tev.. Man paliek bail, ka drīz es sev vairs nepalikšu. Es atdodu sevi visu Tev, es Tevi mīlu, vai ar to ir par maz? Es saviem spārniem izrauju spalvas, lai Tu reiz kļūtu par eņģeli, lai Tu varētu sākt mācīties lidot, bet drīz es pati vairs nespēšu pie Tevis aizlidot.. Man sāp, ka Tev nav labi, ka Tev neiet dzīvē, ka es nebiju Tev blakus, lai Tevi sargātu, par to es sev izrauju divas spalvas, lai Tu ātrāk spētu pacelties un aizlidot no šīs sasodītās Zemes, bet ar to nepietiek. Man Tevi vajag mācīt. Es palīdzu Tev visur, cik vien varu, es sev daru tā pāri, es aizmirstu par sevi un savu dzīvi, lai tikai Tu ātrāk sāktu lidot.. Vai Tu neredzi, cilvēk, kā man sāp? Kā es grauju sevi Tevis dēļ, bet ar to Tev vēl nav gana? Es zinu, tā mana sūtība sevi iznīcināt Tevis dēļ, bet varbūt es kādu dienu aizlidošu pati? Pati došos prom, bet Tev paliks mazi, trausli spārni, ar kuriem iemācīties lidot un atlidot pie manis, te, debesīs, neraizējies, es Tev rādīšu ceļu, tikai iemācies lidot, es Tevi gaidīšu.
Cilvēk, es iešu cauri Ellei, ja vajadzēs, lai tev palīdzētu, bet vai Tu darītu to pašu sevis dēļ? Reiz es aizdomājos par to, ka lieku Tev dzīvot, bet varbūt man vajadzētu Tev ļaut darīt to, ko liktenis Tev ir lēmis? Man ir bail no tā, ka es to reiz nevarēšu sagrozīt Tev par labu, ko tad Tu darīsi? Ļausies liktenim? Manu dārgo cilvēk, es mīlu Tevi, bet sāc mīlēt vienreiz arī sevi!
Ar vislielāko mīlestību,
Tavs sargeņģelis.
