Zinu, ka Ziemassvētki jau aizgājuši, bet šis raksts man ir ļoti pie sirds pieķēries. Iespējams, neviens nelasīs, jo tomēr ir nedaudz garš, bet ticiet man Jūs nenožēlosiet, ja izlasīsiet! :) Izlasiet kaut sākumu un ja nepatiks vai neieintriģēs aliņš uz manis :D Tātad:
Es jums vēlos pastāstīt par sevi nedaudz. Protams, ir tik daudz stāstu pasaulē, ka jau tagad pietiek, bet tomēr es runāju par vairākiem ne tik vien par sevi..
Es piedzimu 2000 gadā, pašlaik man ir 10 gadi, mani sauc Henrijs. Nav svarīgi kurā no pasaules valstīm es dzīvoju, jo tas tāpat maz ko mainītu, tādi kā es visur ir vienādi. Kāds tad es esmu? Mana bērnu nama audzinātāja saka, ka esmu īsts veiksminieks, jo mani atrada tikko dzimušu Ziemassvētku vakarā pie pilsētas centra eglītes gandrīz nosalušu, bet es izdzīvoju. Jā, es esmu bārenis jau 10gadu, kaut gan ja arī mani būtu paņēmusi kāda ģimene es tāpat pēkšņi vairs nekļūtu par nebāreni. Vai nav tiesa?
Parasti jau gan cilvēki paņem mazus zīdaiņus, bet mani nepaņēma, jo dēļ tā, ka mani gādīgie vecāki atstāja mani ziemas laikā pie eglītes man ilgus gadus bija veselības problēmas un neviens vecāks nevēlas uzņemties patstāvīgas rūpes par slimu bērnu, ja tai pat laikā var strādāt un pelnīt iedomātos miljonus.
Tā nu es joprojām dzīvoju bāreņu namā. Man nav ģimenes un nav arī draugu. Protams, te ir pilns ar citiem bērniem, bet vai tad arī jūs skolas gados bijāt draugos ar saviem klasesbiedriem? Jā, jūs redzējāt viņus katru dienu, bijāt paziņas, bet tikai retais kļūst par īstu draugu. Es esmu viens. Laikam jau draugus man ir tik problemātiski dabūt arī tādēļ, ka es daudz nerunāju, es labprātāk rakstu un lasu. Redziet man vienmēr sāk sāpēt galva runājot, bet ne jau sāpes vien ir šķērslis man vienkārši labāk patīk lasīt piedzīvojumu stāstus un iztēloties, ka esmu pirāts nevis runāt ar kādu par .... es pat nezinu par ko var runāt ar cilvēkiem.
Var jau būt, ka draudzība nav tikai runāšanās, bet kā gan lai iegūst draugus nerunājot? Tas gan ir neiespējami, un lai kāds vien mēģina apstiprināt pretējo. Tas būtu interesanti.
Parīt būs Ziemassvētki, īsts ģimenes laiks, vai ne tā? Vienmēr uz Ziemassvētkiem ģimenes sāk vienot kāda īpaša līme, to esmu ievērojis skatoties ārā pa logu un arī no tā, ka uz Ziemassvētkiem audzinātāja iet ātrāk mājās, jo saka, ka viņas dēls ar ģimeni ir atbraukuši beidzot ciemos. Katru gadu es iztēlojos kā būtu, ja es nebūtu atstāts pie eglītes kā tāda „dāvana”, bet gan man būtu abi vecāki mēs rotātu eglīti un ceptu piparkūkas. Mana mamma noteikti smaržotu pēc ziediem, bet tēvs pēc cigaretēm. Un ja es būtu īsti laimīgs man būtu arī brāļi un māsas. Bet man nav neviena, pat ne māsīcas, brālēnu vai citu attālu radu.
Bērnu namā Ziemassvētkus parasti svinam pa dienu, lai auklītes varētu tikt vakarā mājās pie savām ģimenēm. Protams, mums arī ir dāvanas, tikai tās ir svešu cilvēku dāvinātas, parasti bez jebkādas emocionālas jēgas. Pagājušo gadu es saņēmu datora austiņas. Es parasti tās uzlieku, kad lasu un iztēlojos, ka dzirdu skaņas piemērotas grāmatām un tam ko tajā brīdī lasu. Savādāk gan es tās nevaru izmantot, jo mums šeit nav datoru. Bet toties ir arī eglītes, rotātas ar bāreņu paštaisītām mantiņām. Nav jau tik slikti, arī mana dzimšanas diena tiek tad svinēta, jo kā nekā tiku atrasts Ziemassvētkos. Man patīk bērnu nams un arī nodarbības šeit. Bet tas nekādi nemazina faktu, ka man nav neviena paša radinieka, nu ir jau, bet es nevienu no tiem nezinu.
Tāpēc, ja tev ir aizdomas, ka tu varētu būt mans radinieks, kaut vai ļoti, ļoti attāls, lūdzu, atraksti, vari arī nākt ciemos, bet es nerunāšu. Ja arī tu vēlētos kļūt par manu draugu, un tu zini kā to izdarīt nesarunājoties es tevi gaidīšu. Tu varētu būt varbūt mana Ziemassvētku dāvana gluži kā es biju nevēlama dāvana saviem vecākiem, kuru viņi laipni atdāvināja tālāk.
Neņemiet ļaunā, ka tā runāju par saviem vecākiem, es nemaz patiesībā neturu ļaunu prātu uz viņiem. Bet man ir vienkārši ļoti vientuļi. Es jūtos it kā manī iekšā būtu izrauts kaut kas ļoti svarīgs, jo es nezinu neko par savu dzimtu vai radinieku dzīvēm, vēsturi. Un ziemassvētku laikā tas paliek īpaši skumji. Es pat nezinu kāpēc, bet tā vienkārši ir varbūt tā strādā tā līme, kas salipina ģimenes. Lai gan ja man būtu ģimene es visu laiku līmētu sevi klāt pie vecākiem.
Es laikam beidzu savu stāstiņu, kaut uz mirklīti, bet jutos kā īsts rakstnieks, gluži kā tie, kas sarakstījuši tās grāmatas, ko es lasu. Es nevēlos jums neko iemācīt vai pateikt ar šo visu. Un es arī neapskaužu nevienu no jums, kuriem ir vecāki. Es esmu apmierināts ar sevi, bet ir kāds cits spēks manī, kas liek justies skumji un tas arī viss.
Es zinu, ka daudziem pasaulē ir tā, ka ziemassvētki jāpavada vieniem pašiem, bet tāpēc nevajag tos aizmirst. Tie ir jāsvin katram paša sirdī ar atmiņām vai grāmatu un iedomātām skaņām, kas nāk no datora austiņām.
P.S. Piedodiet par kļūdām.
