Dienu vēlāk apsolīju ar viņu tikties. Īstenībā muļķīgi darīts – viņam kaut ko tādu apsolīt. Šoreiz man no brīvas gribas bija jāceļas rīta agrumā (es šeit nerunāju par saviem studentu rītiem, kuri labākajā gadījumā sākās ap astoņiem, es šeit runāju par tādu rītu, kad man bija 5.30 jāceļas, lai paspētu tikt līdz Vecrīgas sirdij, kur viņš man gaidīšot), lai mazliet vēlākā rīta agrumā, bet ne mazāk mokošā, izietu no dzīvokļa. Jebkurā gadījumā, bija sestdienas rīts, trolejbuss bija tukšs, ja neskaitīja mani, vadītāju un kādu aizmigušu jaunieti, kurš sēdēja autobusa otrā galā. Šos abus ceļabiedrus es pametu galapunktā, kur viņiem ceļojumā pievienojās citi cilvēki. Mašīnu nebija daudz un pat likās, ka cilvēku ir vēl mazāk. Veikali bija ciet, izņemot diennakts veikalus un kādu cītīgu lombardu, kurš, dievs vien zin’ kāpēc, bija sestdienas rītā vaļā. Ejot gar Vērmaņdārzu sāka parādīties pirmie skrējēji, lai paskraidītu un varbūt kāds cītīgāks censonis vēl lai pavingrotu.
Vecrīgas dvēsele7
Tā mans ceļš veda gar Brīvības pieminekli un Vecrīgā iekšā. Nogāju gar banku stūriem, kur noteikti vēlāk parādīsies muzikanti - Vecrīgas dvēsele. Vasara un Rudens bez viņiem nav iedomājama. Ejot cauri šai vietai viņa haosainā mūzika iezagās dvēselē un dažreiz man ir mazliet žēl, ka viņi nestāv uz katra stūra Vecrīgā. Ejot tālāk pa Kaļķu ielu, cilvēku daudzums īpaši nepalielinājās un vienīgās skaņas bija man aiz muguras izdvestie tramvaja trokšņi, kas devās uz savu mērķi pa Aspazijas bulvāri tālāk, un tad vēl bija kaiju ķērcieni. Skaļi un uzmācīgi.
Vispār tomēr labi, ka ir rīts. Vasaras pēcpusdienas Rīgā ir neciešamas, bet es pieņemu, ka to karstumu šodien tāpat nāksies piedzīvot. Pazīstos viņu, es pieņemu, ka nākamais vēsuma vilnis, kuru man būs ļauts piedzīvot būs tikai pievakarē. Bet ir jūnijs, kas nozīmē, ka man priekšā ir 12 mokošas stundas. Kāpēc mēs nekad nesatiekamies rudenī? Vai agrā pavasarī? Šo domu pārņemta ieklīdu vienā no šaurajām Vecrīgas šķērsielām, kura veda uz mūsu satikšanos vietu. No domām pamodos, kad izdzirdēju vientuļa saksofona dziesmu. Viens pats ielas malā stāvēja jauns puisis un spēlēja saksofonu. Man negribējās iet tālāk un es nopietni apdomāju cita ceļa atrašanu, bet es jau biju uz tās mazās šķērsielas. Es tur stāvēju, un likās, ka ar to vien viņš manu klātesamību jau ir pamanījis. Jau ar to vien ir zudusi jebkāda iespēja manai izbēgšanai. Es viņu sauktu par muzikantu, bet tas ko viņš spēlēja vairāk izklausījās pēc uz labu laimi saspiestiem taustiņiem. Bet varbūt tā bija man nepazīstama dziesma. Uz brīdi vēl neizlēmīgi tur stāvēju un viņu novēroju. Tiešām izbēgt es nevarēšu. Nekas cits laikam neatliek kā iet garām. Viņam priekšā nebija nekāda trauciņa vai cepures, ja to tur būtu tad es tiešām bēgtu. Viņš tur bija tikai, lai atrādītu savu dvēseli pasaulei, kas uz viņu neskatījās. Mazliet jocīgi, jo es šeit biju un viņu redzēju. Un viņš mani. Centos iet pēc iespējas klusāk. Tā, ka vienīgais ko es dzirdu būtu mana elpa un saksofona mūzika.
Ielas galā arī satiku viņu, to viņu, kurš mani izvilka no gultas, jo uzskatīja, ka ir svarīgāks par miegu. Viņš man pamāja un ar katru soli tuvāk viņam saksofona mūzika aiz manis kļuva klusāka. Tā tomēr bija dziesma. Kaut kāda. Kaut kas pazīstams, bet pēc diviem pagriezieniem meldiņu biju jau aizmirsusi un vēl pēc trim no atmiņas pazuda arī pats saksofonists.
Tev patiks šie raksti
?