Tuvojas vasara.Es ieslīgu atmiņās par pagājušo vasaru un atcerējos jaukos kopīgi pavadītos brīžus kopā ar mīļoto puisi, un nodomāju uztaisīt/ielikt rakstiņu par mīlestību.
Visvairāk man šijā stāstā patika kā puisis apbrīnoja meiteni, viņa bija viņa pilnība, viņa mūza, viņa viņam bija viss. 
Pievienoju arī mūziciņu fonam. Lai jauki lasās un ,lai izdevusies jums šī diena. 
Pirmo reizi es viņu ieraudzīju jūras krastā. Diena bija karsta, bet es biju pavisam nosalis. Kā tas bieži ar mani atgadījās, es biju sevi parādījis no sliktākās puses. Varbūt neviens to nebija ievērojis, taču man tas sagādāja dvēseliskas problēmas. Dzīve nav tik vienkārša, kādu es to labprāt būtu redzējis. Manās acīs bija asaras, cik nožēlojami tas lai arī nešķistu. Es taču esmu vīrietis, varētu teikt, sitot pa krūtīm ar dūri. Taču tā es darīt nevarēju, rokas sāpēja arī bez sišanas.
Un tad es ieraudzīju viņu. Viņa tur stāvēja, pavērsusi pret mani savu eleganto un visai nelielo dibentiņu un garos rūsganos matus. Viņa man iegūla sirdī no pirmā skatiena, kuru es viņai biju sākumā pavirši uzmetis. Taču tad es nevarēju novērst savas acis, par spīti saulei, kura tās žilbināja un spieda asarot. Viņa bija tērpusies sarkanā bikini, kas viņai lieliski piestāvēja. Viņa atradās burtiski rokas izstiepiena attālumā – mūs šķīra augstākais metri desmit. Taču tiem bija tendence pieaugt – viņa uzsāka kustību ūdens virzienā. Es nevarēju nesekot. Citādi es viņu varētu zaudēt uz mūžu, vēl tikai pirms mirkļa ieguvis. Es vēl nebiju pat redzējis viņas seju.
Viņa iegāja jūrā. Varēja redzēt, ka ūdens viņai sākumā šķita auksts, viņas soļi bija kļuvuši nervozi, taču viņa turpināja savu kustību. Es apstājos pašā krastā, nevarēdams izlemt, kā tālāk būt. Es nemācēju peldēt un kaunējos par savu ķermeni. Es nebiju “Pludmales patruļas” dalībnieks, es biju pavisam vienkāršs cilvēks no lielpilsētas ar bālgani pelēku ādu, nokarenu vēderu un plakanu krūškurvi. Taču mīlestība deva man spēku, kuru iepriekš nebiju pazinis. Es steigā norāvu kreklu, kuru iepriekš biju kautrējies novilkt, un viņai sekoju. Viņa bija paspējusi no manis atrauties par metriem piecpadsmit, bet es mēģināju distanci atkal sadeldēt. Sākumā viss gāja labi – ūdens gan bija nepatīkami slapjš un auksts, un man parādījās zosāda, bet es neapstājos. Tad pienāca pirmais sēklis, un es ievēroju, ka biju nokļuvis no viņas piecu soļu attālumā. Man pamazām sāka aptrūkties elpas, nezinu, vai biju noskrējies vai arī pie visa bija vainīgs uztraukums.
Man par laimi viņa apstājās. Taču tad pienāca smagākais pārbaudījums manā mūžā – viņa atskatījās uz krastu. Viņa mani neievēroja, tomēr es biju no uztraukuma pārklājies baltiem sviedriem. Nekad iepriekš es nebiju tik baltus sviedrus redzējis. Un es nebiju arī redzējis tik skaistu jaunu sievieti. Viņas acis bija pašas dzidrākās un šķīstākās pasaules dārgakmeņu valstībā. Lūpiņas tik smalkas un delikātas, ka es apbrīnoju Dievu par tādas parādības iespējamību. Ilgi sevi apbrīnot viņi neļāva, atkal novērzdamās. Man bija par maz, un tomēr bija arī ļoti daudz. Viņa turpināja kustību, es arī. Ūdens kļuva pamazām dziļāks un aukstāks, bet es biju spējīgs pat noticēt, ka es varētu peldēt. Notiek dzīvē taču arī šādi brīnumi.
Kādā brīdī viņa metās peldus. Es tā rīkoties tomēr sabijos. Man nebija pietiekoši daudz dūšas, lai tā riskētu. Kamēr tas vēl bija iespējams, es turpināju iet. Bet tad ūdens sasniedza jau manu muti, un nekur tālāk es tikt nevarēju. Viņa sāka attālināties, manam skatienam pakļāvās vairs tikai viņas garie lokanie mati, bet es biju bezspēcīgs viņai vēlreiz pietuvoties. Es mēģināju uzsākt peldēšanu, taču man nekas nesanāca. Es pagāju zem ūdens, un manas acis piepildījās ar sāli. Kad es biju atkal uzpeldējis, tās jau bija asaras, kas tecēja pa maniem vaigiem, kaut tās nebija radušās dziedzeros, bet jūras ūdeņos. Nekad man viņu nepanākt, viņa aizpeldēs pāri jūrai, bet es te palikšu vientuļš un nesaprasts.
Taču tad mani pārņēma apskaidrība. Jūru pārpeldēt nevar, agrāk vai vēlāk viņai būs jāgriežas atpakaļ un jānonāk manos apkampienos. Viņai nebija izvēles! Tiesa, man sāka spēcīgi salt, ilgstoša nekustēšanās ūdenī var kļūt bīstama, bet man nebija cita risinājuma. Lai pavisam nenosaltu, es sāku lēkāt uz vietas, taču visai drīz biju pilnīgi aizelsies, un man neatlika nekas cits kā tikai drebināšanās. Kaut kur tālumā es varēju redzēt viņu peldam, bet atpakaļ viņa kā nenāca, tā nenāca. Vai viņa tiešām gribētu pārpeldēt jūru? Viņa taču bija tik skaista un neatkārtojama – viņa taču nevarētu būt arī tik dumja.
Kādā mirklī viņa tomēr apstājās, lai grieztos atpakaļ. Es taču viņai visu laiku biju tik akli ticējis, kā gan viņa varētu mani pievilt! Lai viņai nerastos aizdomas, ka es viņu biju visu laiku tik neatlaidīgi vērojis, es novērsu acis, taču ik pēc brīža veltīju viņai kautrīgu un zibenīgu skatienu. Kā gan viņu varētu saukt? Mūza? Neviens cits vārds man prātā nenāca, kā citādi lai nosauc mūzu? Tādu es biju meklējis visu savu mūžu un tagad viņa beidzot bija jau gandrīz iepeldējusi manās rokās. Vai viņa spēs mani iemīlēt, vai tā arī paliks nesniedzama virsotne, tas šajā situācijā nebija tik svarīgi. Nozīmīga bija tikai viņa pati, kas lokana kā nāra un lokaina kā meitene no žurnāla vāka peldēja man pretī, bet es baidījos skatīties.
Viņa bija man piepeldējusi pavisam klāt. Es lūdzu Dievu, kaut tikai viņa apstātos, reizē vēlēdamies, lai viņa peldētu tālāk un manai sirdij nebūtu tā jādauzās. Viņa patiesi apstājās un pavērsa pret mani savas lielās un dzidrās acis. Viņa vaicāja man tādā balsī, kādā parasti mēdz runāt tikai galveno lomu atveidotājas skaistākajās filmās: “Vai mēs kaut kur neesam jau tikušies?” Es jutos kā akmeni norijis, nevarēju izdomāt ne vārdu, ko sacīt. Vienīgās skaņas, kas spēja izlauzties no mana krūškurvja bija kaut kas pa vidu starp “Emm” un “Āaahm”, bet viņa man veltīja žilbinošu smaidu. “Jūs man šķietat ļoti pazīstams. Varbūt es esmu Jūs redzējusi televīzijā?” Es joprojām nevarēju dabūt ne vārdu pār lūpām. Es patiešām strādāju televīzijā, bet viņa mani tur nevarēja būt redzējusi. Es turēju kameras vadu, lai tas nesapītos. Mani nekad nerādīja pat titros, kaut gan bez manis televīzija nevarētu pastāvēt. “Nē, droši vien ne televīzijā. Varbūt Tu nodarbojies ar dejošanu?” Viņa jau bija pārgājusi ar mani uz “Tu”! Kā gan tādas lietas ir iespējamas? Es nemācēju dejot un izjutu tādēļ manāmu diskomfortu. “Tu esi tāds mīļš un jauks, ka man šķiet, tevi vajag aizsargāt.” Es viņai likos mīļš! To varētu nosaukt par atzīšanos mīlestībā! Šī patiesi bija mana laimīgā diena.
Viņa piedāvāja man sekot sev līdzi uz krastu, ko es nekavējoties darīju, tā arī nevarēdams atvērt muti. Viņa man stāstīja par savu dzīvi, bet es vārdos neklausījos, tikai vēros viņā apbrīna pilnām acīm. Krastā viņa pielika savas lūpas pie mana vaiga, un es nosarku. Viņa tikai pasmējās un steigā no manis atvadījās. Es gribēju vaicāt: “Kāpēc?”, bet nevarēju. Viņa solījās nākošajā dienā atnākt atkal un mani atstāja.
Pēc pāris stundām es atjēdzos, ka joprojām stāvēju jūras krastā un māju ar galvu. Steigā nomesto kreklu es atrast vairs nevarēju, tāpēc biju spiests vilkt jaku uz kailas ādas un nezaudējis apdullumu aizgāju mājup.
Nākamajā dienā es biju pie jūras jau pašā rītausmā, bet viņa tā arī neatnāca. Es tā arī viņu otro reizi neieraudzīju, kaut gaidu vēl joprojām. Es jau sen nezinu, vai tas viss ar mani patiešām bija noticis, vai es tikai biju apdullis karstajā dienā, tomēr es nezaudēju ticību, ka kādu dienu viņa atnāks atkal un viss atsāksies no gala.
