local-stats-pixel

Vasara Nīderlandē2

14 0

Pērn biju strādāt Nīderlandē pa vasaru. Esmu uzrakstījis ~20 A4 lpp garu stāstu par pieredzēto. Pagaidām pirmās divas nodaļas - ja patiks, likšu pārējās. Ja esi izlasījis iekomentē - par rakstīšanas stilu, jautājumus, kritiku utt! Peace! :)

Spalgs troksnis pārtrauca klusumu – tas bija kā pātagas cirtiens smadzenēm, un uzreiz mani pamodināja; pārvilku segu pāri galvai, vēlējos uzkavēties absolūti klusajā, patīkamajā un bezrūpīgajā miega valstībā. Modinātājs bija nepielūdzams, kā par spīti, sākot ķērkt arvien skaļāk. Vēlme gulēt cīnījās ar mehānisko ierīci, lieki teikt, ka pēdējā uzvarēja. Pietrausos sēdus, galva bija smaga, muskuļi stīvi un neapmierināti, bet sapratu, ka izvēles nav un ka tomēr ir jāceļas.

Piecēlos, apģērbos un devos uz virtuvi pagatavot kafiju. Tā padevās gluži laba – melna un stipra, kas man arī šodien bija nepieciešams. Izgāju pagalmā uzsmēķēt un izdzert tasi; saule jau bija uzlēkusi, debesis dzidras, nebija ne mazākās vēja dvesmas, valdīja rīta agrumam raksturīgais klusums, un no krūzes cēlās uzmundrinošais kafijas aromāts.

Uzsmēķējis, pamodināju abus draugus – Kārli un Ani. Anis deva naktsmājas šai naktij, Kārlim vajadzēja mani aizvest uz lidostu un pēcāk aizvest manu auto uz mājām. Brokastīs apēdām dažas sviestmaizes ar šķiņķi, iedzērām vēl kafiju, un tad arī pienāca laiks doties.

Atvadījāmies no Aņa un devāmies ceļā. No Jūrmalas līdz lidostai bija aptuveni desmit kilometru. Iebraucām lidostā, atvadījāmies, un es devos iekšā. Apkārt valdīja burzma un nepārtraukta murdoņa. Secināju, ka izlidošanas terminālis ir tikpat drūma un bezcerīga vieta kā autoostas un vilcienu stacijas. Visur bija redzamas abstinences mocītu ārzemnieku grupiņas, mīlnieku asaras un uz krēsliem guloši cilvēki. Drūmā un bezcerīgā noskaņa ielauzās ķermenī līdz pašiem dziļumiem un krasi kontrastēja ar apsolītai zemei cienīgo laiku ārpusē.

Līdz izlidošanai bija vēl stunda, tāpēc devos ārā. Apsēdos uz saules apspīdēta soliņa un gaidīju izlidošanu. Laiks pagāja diezgan ātri; biju izsmēķējis divarpus cigaretes un jutu, ka tas bija par daudz – nikotīns apdullināja galvu, baudu nomainīja pretīgums. Bija jādodas uz izlidošanu. Pēc dokumentu pārbaudes bija vēl mazliet jāuzgaida, tad atbrauca autobuss, lai aizvestu pie lidaparāta.

Apsēdos lidmašīnā pie loga. Pēc brīža visi bija sasēdušies, stjuarts nodemonstrēja drošības instrukciju, kuru katastrofas gadījumā tāpat lielākā daļa pasažieru neatcerētos – par to parūpētos ievainojumi, bailes un stress - un tad ierūcās varenie dzinēji. Šis bija mans pirmais lidojums. Iepriekš šķita, ka būs liels satraukums, bet tagad bija vienkārši nepacietība. Mašīna uzsāka kustību, lēnā gaitā aiztraušoties līdz vajadzīgajam skrejceļam, un tad uzņēma ātrumu – tā bija varena sajūta, paātrinājums lielisks, un varēja sajust aparāta spēcīgo sirdi – dzinēju. Pacelšanās bija viegla un gracioza. Kāri lūkojos caur iluminatoru ainavās, kas slīdēja apakšā. Drīz vien tas apnika, jo lidojums turpinājās virs nebeidzama jūras līdzenuma, un gribējās ātrāk nokļūt galā.

Pēc divu stundu lidojuma tas arī notika. Nolaišanās Diseldorfā noritēja bez starpgadījumiem.

Apkampos ar brāli un viņa sievu. Devāmies uz mašīnu; mums priekšā bija vēl piecdesmit kilometru garš ceļa gabals, kas runājoties gan pagāja diezgan ātri. Šķērsojām robežu un iebraucām Nīderlandē. Apkārt joņoja ainavas, pilsētas mijās ar laukiem, arī šeit providence bija dāvājusi brīnišķīgu, vasarīgu un skaidru laiku. Noskaņojums bija labs. Pārrunājām pēdējā pusgada notikumus – tieši tik ilgi nebijām redzējušies klātienē.

Ieradāmies mājoklī, iepazinos ar pārējiem latviešiem. Tad uz ātru roku uzsildījām saldētu picu, jo tukšais vēders nebija ar mieru gaidīt ilgāk. Vēlāk izgājām trijatā pastaigāties un apskatīt pilsētu. Tā bija salīdzinoši maza pilsēta ar sešdesmit tūkstošiem iedzīvotāju un ļoti pievilcīga. Nebiju pieradis redzēt, ka mājas pārsvarā ir būvētas vai apdarinātas ar ķieģeļiem dažādos sārtos un brūnganos toņos, ka jumti visām mājām ir dakstiņu un logi ir no koka. Latvijā tas sanāktu pārāk dārgi – šī visa nosauktā vietā dzimtenē pārsvarā bija gāzbetona mājas ar lēto, dekoratīvo apdari, plāna metāla jumti un plastmasas logi. Par šo tēmu runājot – vairāk izbrīnīja tas, ka arī tirdzniecības vietas bija tāpat būvētas un no dzīvojamām ēkām atšķīrās vienīgi ar izkārtnēm, atlaižu plakātiem un reklāmām – no šīm, šķiet, nav iespējams aizmukt.

Nonācām pilsētas centrā, kur uzmanību piesaistīja pils ar to apņemošo parku, kanāls ar strūklakām, kuram gar malu stiepās kādi divdesmit āra restorāni, kafejnīcas un bāri, kas bija stāvgrūdām piepildīti ar izklaidēties gribošiem vietējiem iedzīvotājiem. Aizgājām uz veikalu, nopirkām dažas alus bundžas, žāvētas gaļas pīrādziņus ar ķimenēm un sāļus siera uzkožamos, un lēnā solī devāmies uz pils parku. Sēdējām zālājā un ieturējām pikniku līdz saules rietam, kad karstās vasaras dienas svelmi nomainīja vakara dzestrums – tas bija spirdzinošs un aizvietoja aukstā alus doto veldzi, kas, kā vēlāk secināju, bija vienīgais glābiņš dienas tveicē.

Pirmā nedēļa man pagāja atpūšoties – firmā, kur bija sarunāta darba vieta, tikai pēc nedēļas tiks atvērts jauns cehs, pagaidām darbiniekus nevajadzēja. Pa dienām klaiņoju pa pilsētu, pagalmā sauļojos, vai lasīju līdzpaņemto grāmatu – līdz pēcpusdienai visu nedēļu biju mājoklī viens, ar ko arī biju visai apmierināts – kā nekā visu gadu biju dzīvojis vienatnē, un nebija viegli dzīvot kopā ar tādu baru. Mājā bija piecas istabas un deviņi iedzīvotāji – tikai vēlāk izjutu neērtības, ko tas sagādāja.

***

Nedēļas nogalē devāmies uz pilsētas centru, kas atradās divdesmit minūšu gājiena attālumā. Pilsētā šajās dienās notika festivāls „Āfrikas naktis”, visas ielas centrā un ap to bija slēgtas automašīnām, gandrīz uz katra krustojuma bija uzceltas skatuves, kur skanēja tropiski ritmi un uzstājās melnādaini dziedātāji, kas dziedāja nedzirdētā valodā.

Staigājām pa mazām ieliņām un pēc brītiņa satikām kādu festivāla dalībnieku procesiju – pretī soļoja četri melnādaini bundzinieki, divi priekšā un divi aizmugurē, starp tiem soļoja un bungu ritmā locījās četras puskailas dejotājas. Visi bija izkrāsoti no galvas līdz papēžiem un nokārušies ar krellēm; dejotājas papildus bija izdekorējušās ar krāšņām putnu spalvām dažādās krāsās. Ritms bija mežonīgs, ko bundzinieki papildināja ar skaļiem prieka saucieniem, svilpieniem un grimasēm – viņi uzmundrināja dejotājas, kas neiedomājami locījās un grozījās, turklāt tik sinhroni, ka likās viņas neko citu nav darījušas, tikai trenējušās šim festivālam, šai dejai. Atšķirībā no bundziniekiem viņu sejas palika kā akmenī cirstas – ne ar vaibstu viņas neatklāja savu attieksmi, garastāvokli vai sajūtas, pilnīgi šķita, ka viņas nav no šīs pasaules. Graciozas, pārdabiskas, teju bez-matērijas parādības no citas galaktikas, vai dimensijas.

Devāmies tālāk pa ieliņām, bungu rīboņa palika aizmugurē un lēnām izdzisa. Apsēdāmies kādā kafejnīcā pie galdiņiem iepretim vienai no skatuvēm, pasūtījām viskiju, smēķējām un baudījām priekšnesumu, līdz krēsla ietina mūs savā apmetnī un piebēra debesis ar bezgalīgu, visaptverošu zvaigžņu sietu. Gan kafejnīcā, gan ielās tika iedegtas lāpas, apkārt sāka dejot zaglīgas un jautras ēnas, un kopā ar tuvojošos nakti visu vērta noslēpumainu, satraucošu un šķietami nereālu. No bezgalīgām ilgām, kas dažkārt rodas šādos apstākļos, glābiņu deva vienīgi Āfrikas ritmi, kas satumstot kļuva vēl ugunīgāki, vēl dzīvīgāki.

Bijām dzēruši mazliet par daudz, lēnām steberējām uz mājām, aizvien runājot par lieliski pavadīto dienu. Kad nonācām mājās, vēl mazliet pasēdējām pagalma nojumē un drīzi devāmies gulēt. Pārējie mājas iemītnieki vēl nebija pārradušies.

Svētdienā ilgi vārtījos pa gultu - kad beidzot piecēlos un saģērbos, pulkstenis sita jau otro stundu pēc dienas vidus. Tādā pašā garā arī aizvadīju visu dienu – atpūšoties un lasot grāmatu; pievakarē gan izgāju mazliet pastaigāties, taču diezgan ātri atgriezos – nākamajā dienā bija jāsāk strādāt. Bija nepierasti doties gulēt jau deviņos vakarā, bet tas bija nepieciešams, jo izbraukšana uz darbu bija ļoti agri – četros no rīta. Nolēmu, ka modinātāju uzstādīšu uz pulksten trijiem, lai būtu pietiekami daudz laika pabrokastošanai un kafijas izbaudīšanai.

Aizmigšana sagādāja nopietnas grūtības, jo biju vēlu cēlies un visu dienu laiskojies; pēcpusdienas pastaigu par spēkus patērējošu nosaukt nevar. Grozījos pa gultu pāris stundas, līdz beidzot izdevās iemigt.

14 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 2

0/2000

Gribu vēl.

0 0 atbildēt

Cik daudzi lietotāji izlasīja šo te? xD 

0 0 atbildēt