Pirmā daļa šeit
***
Par spīti nedaudzajām miega stundām pamodos viegli un jau pēc pirmā modinātāja aicinājuma. Brokastīs pagatavoju kukurūzas pārslas ar pienu un lielu krūzi kafijas. Nevēlējos sēdēt virtuvē, tāpēc izgāju pagalmā un apsēdos pie galdiņa. Ārā bija nāves klusums, bezvējš, skaidras debesis ar jau nedaudz dziestošām zvaigznēm, un visa apkārtne vēl gulēja. Austrumos pie horizonta iezīmējās pelēcīga svītra, tā vēstījot par saullēktu. Sajutu bezgalīgu mieru, ātri paēdu un sēdēju smēķēdams, malkodams kafiju un vērdamies zvaigznēs.
Pēc pusstundas arī pārējie modās un pēc brīža sacēla kņadu virtuvē, tā izgaisinot vēl neseno miera izjūtu. Tad arī pienāca laiks braukt.
Darbā ieradāmies puspiecos, līdz sākumam atlika pusstunda, kuru pavadījām, sēžot kantīnē jeb ēdnīcā. Pēc tam darba vadītājs iepazīstināja ar darba pienākumiem – tie nebija sarežģīti – jāstrādā divas stundas, tad pienākas divdesmit minūšu atpūta un tādā garā līdz darba dienas beigām. Darba uzdevums bija pakot cūkgaļas kakla karbonādes no konveijera kastēs; pakošanas veids un gabalu daudzums atšķīrās no pasūtījuma – vienkāršākais bija, ka divi gabali jāieliek kastē bez papildus darbībām, sarežģītākais un laikietilpīgākais, ka jāieliek trīs gabali, jāuzsedz papīrs, jāaizloka malas un jāuzlīmē preces uzlīme. Kopumā nekā grūta. Strādāju kopā ar savu tautieti, bija ar ko parunāties, jo no citām zemēm atbraukušie īsti neprata ne angļu, ne krievu valodu. Kopumā šeit strādāja cilvēki no Polijas, Vācijas, Slovākijas, Slovēnijas, Rumānijas un Ungārijas, bija arī daži vietējie.
Kā jau minēju, šī rūpnīcas daļa bija tikko atvērta, daudzo konveijeru ātrumi bija noregulēti tikai aptuveni un bieži gadījās, ka puse no strādniekiem raujas vaiga sviedros, kamēr citi stāv rokas kabatā salikuši; pirmajās dienās cilvēku sadalījums arīdzan nebija pareizs, tāpēc ik pēc dažām minūtēm kādā telpas daļā radās sastrēgums, gaļa krita zemē un krājās kaudzē, bet apkārt lēkāja saniknoti un izmisuši strādnieki, kas lielākoties lādējās savā dzimtajā valodā. Izņēmums, protams, bija latvieši, kas šim mērķim lietoja lieliskos, trīsstāvīgos krievu lamuvārdus. Tādos gadījumos telpas pārzinis apturēja visus konveijerus, līdz sastrēgums tika likvidēts. Šīs nesakārtotības dēļ, kas atkārtojās ik pēc desmit piecpadsmit minūtēm, pirmajā nedēļā bija garas darba dienas – ap desmit stundām katra. Otrajā nedēļā viss ritēja jau daudz gludāk un konveijeri tika apturēti tikai vienu vai divas reizes stundā – līdz ar to darba dienas ilgums parasti bija aptuveni septiņas astoņas stundas.
Pirmā nedēļa pagāja diezgan ātri – tās beigās ar kolēģi jau bijām izstrādājuši visefektīvāko pieeju katram pakošanas veidam, darbs veicās itin raiti, un gaļa tik bieži vairs nekrita zemē.
Nedēļas nogalē atpūtos turpat mājoklī, bija pirmās nedēļas nogurums, un nebija vēlmes ko pasākt. Ceturtdienā bija pirmā algas diena, tāpēc mājiniekiem uzsaucu darbā un mājā iestāšanās „maksu” – pāris litrus viskija un pagatavoju maizītes ar žāvētu gaļu, auksti kūpinātu desu, sieru un svaigiem gurķiem. Vakarā visi sēdējām nojumē, sarunas pārsvarā bija par un ap notikumiem darbā, un, patiesībā, bija diezgan garlaicīgas. Viskijs nogurumu pastiprināja, tāpēc jau ap desmitiem devos uz guļu, paņemdams līdzi vēl glāzi dzēriena. Gulēju gultā, klausījos Šopēna „Nocturnes” un pēc brīža jau iekritu dziļā miegā.
***
- Celies!!! - kāds teica un purināja mani aiz pleciem.
- Kas deg ? - gluži pikts jautāju.
Biju gulējis kā nosists un šādā stāvoklī jebkurš miega traucējums būtu saniknojis pat vislielāko flegmātiķi.
- Celies augšā! - viņš atkārtoja.
Piecēlos sēdus, izberzēju acis un biju jau gandrīz pilnībā atmodies. Miega traucētājs bija viens no kolēģiem.
- Kas noticis? - vaicāju.
- Celies un ejam ārā – laižam dejot pa jumtiem kopā ar nakts kaķiem !!! - viņš priecīgi rosināja un turpināja man purināt roku.
Es iededzu naktslampiņu. Paplašinātas zīlītes, nedaudz trīcošas rokas un neliela sviedru atblāzma uz pieres. Hiperaktivitāte. Droši vien amfetamīns, nodomāju.
- Man šodien nav noskaņojuma!
- Radīsim noskaņojumu! - viņš atbildēja, runādams noslēpumainā un pārliecinošā balsī, viltīgi smīnēdams un joprojām kratīdams manu roku.
- Kā tad?
- Ar tabletīti! - viņš atbildēja un jestri piemiedza man ar aci.
- Tad nu gan! Nezināji, ka man ir alerģija pret tabletītēm?
- Tā nevar būt! - viņš izsaucās un tad, saraukdams pieri, jautāja – vai tad var?
- Protams, ka var! - sacīju un tagad es runāju, manuprāt, pārliecinošā balsī un skatījos viņam acīs.
- Hmm, nu nez ! - viņš teica samulsušā balsī.
Joprojām sarauktā piere un acu vēršana uz sāniem un augšu rādīja, ka viņš kaut ko cītīgi domā un cenšas atsaukt atmiņā. Laikam no redzes atmiņas, ja pareizi atceros.
- Mūsdienās alerģija var būt no visneiedomājamākajām lietām – to iegaumē! Un tagad – lasies! – man nāk miegs! - es teicu un atgūlos.
Viņš brīdi vēl pamīņājās, tad, paskatījies uz visām pusēm, piegāja pie sienas un, atspiedies ar muguru pret to, virzījās uz durvju pusi.
- Labi, tad es līmēšos tālāk! - kolēģis sacīja un tādā pat veidā – gar sienu – turpināja ceļu gaitenī.
Piecēlos, aizgāju aizvērt un aizslēgt durvis, lai vismaz šonakt vairs nebūtu šādu nepatīkamu pārsteigumu. Brālis tika teicis, ka lielākā daļa šeit dzīvojošo eksperimentē ar psihotropajām vielām. Divi no kolēģiem ikdienā smēķēja marihuānu no trijām līdz piecām reizēm dienā. Viens no viņiem tikai tāpēc bija pārvācies uz Nīderlandi, ka šeit zālīte ir legāla un kvalitatīva. Viņš bija lēns. Cits iepriekš dzēra un smēķēja, bet tagad bija pārgājis marihuānas „diētā”, un domāja, ka saudzē savu veselību. Pārējie to smēķēja retāk – reizi vienā vai divās dienās. Par marihuānas popularitāti šai mājā liecināja četri brangi pusotru metru augsti kaņepju stādi, kas tika audzēti un aprūpēti ar pilnīgi apskaužamu gādību no mājinieku puses. Nedēļas nogalēs daži no kolēģiem eksperimentēja arī ar stiprākas iedarbības vielām – amfetamīnu, kokaīnu, LSD u.c. Man gan gar to visu nav pilnīgi nekādas daļas, nodomāju. Apgūlos, noslēdzu lampiņu un drīzumā arī aizmigu.
