local-stats-pixel

Vardulēns -34-3

111 0

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-33-/734853

Sapņi ir briesmīgi. Man seko, es nespēju pakustēties, lai pretotos uzbrukumiem, rokas akal ir sasaistītas ar saitēm, nespēju pakliegt, it kā rīklē butu iegrūsts vates kamols. Mani nogalina atkal un atkal, līdz vairs pat nejūtu neko, saņemot kārtējo dūrienu krūtīs.

Es nevēlos mosties, bet zinu, ka tas ir jādara, vienkārši jādara, jo man ir mērķi. Kaut kādā veidā esmu atkal piemānījusi nāvi, esmu dzīva un elpoju.

Sāku ar to, ka atveru plakstus. Apkārt plešas tumsa, ko izgaismo mēness sirpis un zvaigznes, kam reizēm pārslīd šķiedraini mākoņi. Ir pilnīgs klusums, kas liek man domāt, ka esmu kurla, bet tā nav, jo dzirdu lapu un sīku zariņu čabēšanu zem sevis. Kad pakustos, tirpas pārņem visu ķermeni, kas sarāvies čokurā, sargājoties no sāpēm. Balss galvā vairs nav, šķiet, ka manis pašas tur nav, jo šī liekas cita realitāte, it kā es redzētu visu savādāk, bet labi apzinos, ka tā nav. Viss ir kā bijis, koki tumsā izskatās tumši ar maigiem gaismas tīkliem tīti, ko pin mēness. Zeme ir melna, debesis tumši, tumši zilas. Gaiss apkārt smaržo pēc slapjām sūnām, koku mizām, sveķiem un lietus. Bet tomēr... kaut kas ir mainījies.

Man atkal uzglūn domas par to, vai tiešām nomiru, vai esmu maz dzīva, bet tās atgrūžu malā, jo galvanais ir piecelties un cīnīties. Cīnīties gan ar sevi, gan citiem.

Tirpu un sīku, dzelošu, punktveida sāpju pavadīta izkustinu locekļus, sākot ar rokām. Apkārt sparīgāk sāk brakšķēt zari, kas klaudz viens pret otru. Krūmi ir labi mani slēpuši, jo neviens nav mani atradis. Prātoju, cik daudz laika esmu te pavadījusi, gulēdama dubļos. Izloku rokas, kājas, kaklu, izkrakšķinu pirkstus. Vai dvēsele tik ļoti saaug ar ķermeni, ka tā ir katrā porā?

Rīkle ir izkaltusi, un kuņģī ir bada sajūta, tātad esmu gulējusi pietiekoši ilgi.

Pienāk brīdis, kad saņemos piecelties, kājas gandrīz nenes manu svaru, bet pieturos pie kokiem, sperot pirmos soļus, lavierēdama pa mežrožu krūmiem. Rokas klāj sīkas, jau apvilkušās rētiņas, ko esmu ieguvusi bēgot, tad es nepamanīju, ka paslēpos starp ērkšķiem, iespējams, tas mani ir pasargājis no kādiem meža zvēriem.

Ir nedaudz sagrozījusies orientācija, ka nezinu, kur esmu, vienīgais, ko zinu, ir ceļš, pa kuru mani veda zārkā. Kāpēc man par to tagad jādomā? Esmu viena, nosalusi, izbadējusies, vēl sāpju pārņemta un apjukusi, kāpēc man vēl jādomā par to, ka šķietami biju mirusi? Izpurinu galvu un sabāžu rokas netīrās un mitrās jakas kabatās. Atrodu ceļu un dodos virzienā, kas vērsts pret to, kur mani veda. Man jāatgriežas skolā un jāparāda, ka esmu dzīva.

Kamēr eju, neviena mašīna nebrauc garām, priecājos par gaismu, ko sniedz mēness. Man nav ieroča, ar ko aizstāvēties, vienīgais mans draugs ir koks, pret kuru atbalstos, jo vēl neturos uz kājām. Un tad kā cerību pamanu vārgu saules atblāzmu aiz nakts mākoņiem. Tuvojas rīts, tas ir patīkami.

Es palieku zemē iemieta, kad mežā, netālu no manis pamanu kustību. Tas nav dzīvnieks. Tas ir cilvēks, bet tas tikai stāv un šūpojas no viena sāna uz otru, vērsdams skatienu tukšumā.

-Hei, - es uzsaucu, bet tas skan čērkstoši, mēģinu vēlreiz, - Hei!

Vīrietis neatsaucas. Varbūt man labāk tīties un neatskatīties, jo tas var ievilkt mani jaunās nepatikšanās, bet es taču esmu Sargs, man nav jāpazīst baiļu. Sadūšojos un speru soļus pretī stāvam. Esot tuvāk, pamanu skatienā sapņainību un izmisumu jaucamies kopā. Man trīc ceļi, bet norāju sevi, lai nebaidos, jo man ir koka nūja.

-Kungs? – piesardzīgi jautāju, bet viņš īpaši nereaģē, tikai viegli pieliec galvu un pavērš savu tušo acu skatu manā virzienā, turpinādams šūpoties. Viņš ir bāls ar nekārtīgi izspūrušiem matiem, sadriskātām drēbēm, kas vienkārši nokarājas no viņa ķermeņa, kas... sācis raustīties kā izplūdis attēls. Tad viņš pazūd.

Tie ir Kristofīnes kārtējie jociņi? Seigšus dodos atpakaļ, bet kaut kas man neliek mieru. Vieta, kur viņš stāvēja, zeme bija nedabiska jeb nesaistījās ar apkārt esošo. Nemiera pārņemta dodos tālāk. Kāpēc ir tik daudz nesaprotamu lietu?

Lai novērstu šīs domas, dungoju vienkāršu melodiju. Pēdējā reize, kad dziedāju vai vismaz dungoju... ir miglā tīta.

Drīz man vairs nevajag atbalstīties pret koka nūju, bet tāpat paturu to drošības pēc. Tomēr, lai arī jūtos labāk, esmu nogurusi no ceļa. Ir pagājušas jau vairākas stundas, vismaz man tā liekas, jo saule jau riet.

Sadzirdu rūkoņu, tā ir pirmā mašīna, ko redzu visas dienas garumā. Prātoju, vai stiept roku vai nē. Nogaidu brīdi, kamēr spēju saskatīt, kas ir pie stūres. Sieviete, priekšējā sēdeklī mazulis. Tas ir labi, tāpēc paceļu roku, mēģinādama veiksmi, bet viņa man nepievērš pat uzmanību. Protams, kurš gan ņemtu savā mašīnā cilvēku, kas izskatās kā nesen kādu nogalinājis un apracis, jo manas drēbes izskatās kā kaprača tērps. Bet ir lieta, kas mani nobiedē. Sievietes skatiens. Tas ir tukšs.

Pēc pusminūtes atskan šausmīgs troksnis kā sprādziens, bet skaņa ir briesmīgāka, it kā kāds ar milzīgām šķērēm grieztu metālu un vēl ar āmuru to šķaidītu. Varbūt es vēl sapņoju, bet šausmu tirpas, kas izskrien caur mani ir reālas, tās liek nodrebēt pat kāju pirkstiem.

Spējais adrenalīns dod man spēju skriet, tas dod spēku, un es skrienu trokšņa virzienā. Dzirdu skaļas bērna raudas un palīgā saucienus. Aiz līkuma priekšā ieraugu mašīnu, kas izskatās pēc metāllūžņu čupas. Metos ar jaunu sparu uz priekšu. Bērna raudas pamazām apsīkst, mašīnā parādās kustība, sieviete cenšas izlauzties. Viņa atver durvis, izliekot laukā šūpulīti ar bērnu, bet pati ir iesprostota. Viņas skatiens strauji klīst apkārt.

-Es palīdzēšu, - saucu, bet viņa ignorē mani, drudžaini sākot raustīties, lai atbrīvotos. Esmu jau gandrīz pie mašīnas, kad redzu viņas izmisuma asaras, bērns nekustas šūpulītī. Pamanu, kā benzīns plūst ap visu, apņemdams arī šūpulīti.

Brīdī, kad sniedzos pēc bērna, uzmirdz liesma, kas sekundes simtdaļā aprij visu, nogrand rēcošs sprādziens, un es saraujos izbailēs un šokā, nokrītot zemē, bet man nekas nenotiek, es neko nejūtu, nav pat vieglas kutinošas sajūtas. Pieceļos, iztaisnodamās, kad man apkārt rēc liesmas.

Dzirdami sievietes kliedzieni, caur liesmām pieeju pie mašīnas pavisam tuvu, tverot pēc viņas, bet manas rokas iziet cauri. Izmisumā cenšos pieskarties vēlreiz, bet nesekmīgi, mēģinu viņu uzrunāt, bet spēju vien noskatīties, kā sieviete mirst.

Viņas pirmsnāves mežonīgo acu skatienu un to, kā viņas āda lobās, kad uguns to laiza, es neaizmirsīšu nekad.

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-35-/735246

111 0 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Woow!

Varu tik nobrīnīties cik perfekti spēj visu aprakstītemotion

2 0 atbildēt

emotionNākošo! 

2 0 atbildēt