Pamodos sestdienas rītā Natālijas dzīvoklī. Viņa jau virtuvē taisīja kafiju, kad ienāca istabā ģērbusies tik vien kā manā kreklā. Es ceru, tas neskan pārāk narcistiski, bet man tas likās nenormāli seksīgi.
Mēs bijām nolēmuši svinēt Valentīndienu kopā, bet es vēl gribēju viņai nopirkt dāvanu. Tāpēc sarunājām, ka šodien es braukšu mājās, nokārtošu dažādas darīšanas un svētdien pa dienu atbraukšu uz šejieni pavadīt romantisku vakaru kopā. Bet pirms tam man vajadzēja dabūt atpakaļ savu kreklu, tāpēc es piecēlos no gultas, pacēlu Natāliju un iesviedu viņu gultā. Viņu tas nenormāli uzkurināja. Viņa piesēdās gultā sēdus, un ar pirkstu žestu parādīja “nāc šurp!”. Es iesēdos uz ceļiem gultā un tuvojos Natālijai, viņa rotaļīgi atspieda savu kāju pret manām krūtīm, it kā neļaujot viņai tuvoties. Ar spēku, es uzgulos viņai virsū, un mēs sākām kaislīgi skūpstīties. Ar roku es pabraucu zem viņas/mana krekla, lai sajustu Natālijas perfektās krūtis. Viņa ieķērās manā pēcpusē un skūpstīja manu kaklu un lūpas. Turpinājumu jūs nojaušat paši. Tas bija labs iesākums Valentīndienas nedēļas nogalei.
Pēc šādas rīta fizkultūras, es iegāju dušā un devos uz mājām. Es jutos noguris, tā kā nedaudz apslimis, bet nekā nopietna. Visticamāk, tā jutos, jo nebiju īpaši daudz gulējis. Nepievērsu tam uzmanību, man tagad bija jāizdomā, ko lai uzdāvina Natālijai Valentīndienā. Es nespēju izsekot visiem valdības aizliegumiem, ko tagad drīkst un ko nedrīkst pirkt veikalā, tāpēc pa ceļam uz mājām iebraucu Spicē pastaigāt un smelties idejas tur. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa Spices veikalu ir ciet, viens no tiem kas ir vaļā, ir kosmētikas veikals Mádara. Tik daudz es zinu, ka tā ir dārgā gala kosmētika, un meitenēm šis zīmols patīk. Tā arī konsultantei paskaidroju, ka vajag dāvanu meitenei Valentīndienā, bet man pašam nav ideju ko es tieši gribētu viņai dāvināt. Konsultante/pārdevēja, pati ļoti simpātiska meitene, piedāvāja jau esošu dāvanu komplektu, vai arī sakombinēt unikālu produktu kombināciju, kas viņas prāt jebkurai sievietei noderētu. Man tā šķita ļoti laba doma, un tā es tiku pie gana dārgas un praktiski noderīgas dāvanas Natālijai Valentīndienā. Rimi nopirku vīnu, rumu un kolu rītdienas vakaram, puķu veikalā nopirku sarkanu rožu pušķi, pasūtīju sev vakariņām meduscāli ar rīsiem no Ganbei, un devos mājās. Uztaisīju stundu garu mājas treniņu, paēdu, pačatoju ar Natāliju, un noskatījos Netflixā kaut kādu stulbo komēdiju. Devos gulēt mierīgu prātu, un nemaz nenojautu, ka Valentīndienā atkal jau viss apgriezīsies kājām gaisā.
Svētdienas rīts sākās kā normāls svētdienas rīts. Pamodos savās mājās, iegāju dušā, pasūtīju vieglas brokastis no Cup&Chino, aizsūtīju Natālijai apsveikumu Valentīndienā un piesēdos pie datora nedaudz pastrādāt. Pēkšņi sadzirdēju, kā kāds grabinās pie ārdurvīm un slēdz tās vaļā. Es jau paspēju iziet cauri visādiem scenārijiem galvā, ieskaitot, ka būs jākaujas ar kaut kādiem zagļiem, kas mēģina ielauzties manā dzīvoklī. Kad negaidīti durvis atvēra Anna. Viņa vienkārši pateica “čau”, un sāka vilkt nost savas āra drēbes, tā it kā viņa tikko būtu atgriezusies no pārtikas veikala nevis no vairāku dienu prombūtnes. Es nedaudz apmulsu un atbildēju “čau”. Tad viņa, pavisam mierīgi paziņoja, ka pieņem manu atvainošanos (ko es biju sūtījis pāris dienas atpakaļ) un pati atvainojās, ka reaģēja pārāk dramatiski. Ok… es vēl aizvien nesapratu, vai viņa domā, ka starp mums nav bijusi nekāda pašķiršanās? Tad, pavisam ikdienišķi Anna pajautāja: “Ko mēs šovakar darām?” Es vēl aizvien biju apstulbis un nezināju kā šo visu uztvert. Es aizdomājos, un mēģināju saprast viņas domu gājienu, šķita, ka mūsu pēdējais strīds, tā pat kā jaunā gada kašķis, ar Annas demonstratīvo durvju aizciršanu un pazušanu uz vairākām dienām, nav kaut kas ārkārtējs viņas acīs. Tāda vienkārši viņa ir. Šie strīdi nav jāuztver kā šķiršanās vai attiecību gals, bet kā Annas rakstura untumi. Un ja es vēlos būt ar viņu kopā, tad man vienkārši šādi viņas izgājieni reizi pa reizei ir jāpiecieš un jāmācās ar tiem sadzīvot. Jautājums, vai es vēlos būt ar viņu kopā, par spīti šādai viņas uzvedībai? Man pašam īsti nav saprotams kāpēc, bet atbilde uz šo jautājumu ir - jā, es vēlos būt ar viņu kopā! Par spīti tam, ka ar Natāliju man viss bija lieliski un viņas uzvedība bija daudz normālāka, es vēlējos Annu šeit un tagad. Varbūt nākotnē mēģināšu ar viņu izrunāties, ka es viņas rīcību šad tad neuztveru par gluži normālu, bet pagaidām es gribēju pavadīt vakaru kopā ar viņu. Kaut kas tajā Annas nepieradinātajā trakumā mani pievilka.
Pēc nelielas minstināšanās, es Annai pateicu, ka svinēsim Valentīndienu mājās. Viņa pienāca man tuvu kāt, apvija rokas ap manu kaklu un noskūpstīja mani. Pateica, ka priecājās atkal būt šeit, bet, lai nākamreiz paņemu viņu līdzi uz ballīti. Es piekritu. Tad it kā pa jokam viņa pajautāja: “Un kur puķes?”. Es automātiski norādīju uz Natālijai domāto puķu pušķi, kurš vēl ietīts papīrā stāvēja ielikts virtuves izlietnē. Viņa mani noskūpstīja vēlreiz un pajautāja, vai ir arī dāvana? Es atbildēju, ka ir arī dāvana. Tā es atkal biju nonācis stulbā situācijā, kad Natālijai paredzēto dāvanu un puķes es tagad biju apsolījis Annai, arī pašu valentindienu es pavadīšu kopā ar Annu, kas mani priecēja, bet arī nostādīja nepatīkamā stāvoklī – man kārtējo reizi bija Natālijai jāatsaka.
Pateicu Annai, ka man jāaiziet uz mašīnu, jo esmu aizmirsis tur maku. To es izdomāju, man vienkārši vajadzēja iemeslu tikt uz brīdi prom no Annas, lai aizsūtītu Natālijai atteikuma ziņu. Nosūtīju ziņu Natālijai, atvainojos un rakstīju, ka šodien netikšu pie viņas. Piedzejoju kaut ko par to, ka uzkrita visādi darbi kuri jārisina, un kaut ko tamlīdzīgu. Kad biju lejā pie mašīnas palūkojos telefonā un redzēju, ka viņa ziņu ir izlasījusi, un kaut ko raksta atpakaļ, tad pēkšņi vairs neraksta, bet nekādu atbildi tā arī tajā brīdī nesaņēmu. Es nejutos baigi labi par to kā es uzmetu Natāliju Valentīndienas vakarā. Bet šajā situācijā nezināju kā savādāk rīkoties. Anna bija ieradusies dzīvoklī, un es nevarēju (vai negribēju) Annu dzīt prom, lai aizbrauktu nosvinēt Valentīndienu ar Natāliju.
Pēc neilga brītiņa devos atpakaļ uz dzīvokli. Tieši pirms ieiešanas dzīvoklī, es saņēmu ziņu no Natālijas – izteiksmīgu bildi ar paceltu vidējo pirkstu adresētu man. Bildi pavadīja teksts: “Nezvani man vairs nekad!” Es paskatījos uz šo ziņu, un nodomāju, ka tā ir adekvāta reakcija no Natālijas redzes punkta. Es izdzēsu visu sarakstes vēsturi ar Natāliju, lai tā nemaisās pa manu telefonu, un respektējot viņas vēlmes nolēmu nekad vairs viņai nerakstīt.
Bet izrādās visa jautrība tikai tagad sākās - https://mistersx.com/valentindienas-parpratums/?utm_source=spoki&utm_medium=post
