Tātad, lieta tāda, ka es gribētu zināt jūsu viedokli, turpināt šo te vai nē?
1. nodaļa.
Pieķeros kādai rokai un iekliedzos, pie manis pienāk kāds un tad es redzu tikai uzzibsnījam asmeni. Bailes, kliedziens... Tad es pamostos, tad es atskāršu, ka tas ir tikai sapnis, paldies Dievam, tas ir tikai sapnis. Nazis gluži kā toreiz, tumsa arī kā toreiz, tikai šajā sapnī vienmēr ir tas mirklis, kad pieķeros kāda rokai un pat nezinu, kas ir šis kāds. Mulsinoši, bet esmu iemīlējusies šajā rokā, rokā, kas parādās manā sapnī, es nezinu kam tā pieder, es nezinu vai tas ir cilvēks vai nē, bet es mīlu to. Ieklausos mājas trokšņos, dzirdu kā tikšķ lētais pulkstenis pie sienas un vēl es dzirdu otrā istabā nošalcam gultas drēbes, laikam atkal sapņa iespaidā esmu kliegusi. Ieslēdzas gaisma un dedzina man acis, bet tomēr redzu, ka to ieslēdz tēvs: „Kāpēc tu kliedz? Redzēji sliktu sapni, kas notika?”Pat īsti nezinu ko atbildēt: „Nekas, tēt, es tikai redzēju kaut kādu riebīgu murgu, bet viss ok. Ej gulēt, tu tā pat slikti guli un vēl celies naktīs manis dēļ, piedod par to.” „Nekas, es saprotu. Varbūt gribi iedzert tēju? Varbūt pienu, cepumus? Es gan laikam tagad iešu atpakaļ uz gultu, rīt daudz jāizdara. Centies aizmigt un nedomā par sliktām lietām, tu taču zini, ka tas, kas notika pagājušajā gadā, tas nekad vairs nenotiks. Guli un nedomā par to.” Sirds man sāka sist kā ar āmuru- viņš reti piemin to, kas notika: „Nē tēt, tas nebija sapnis par to, es vienkārši pakritu un man skrēja pakaļ liels suns, tas bija parasts murgs. Tas nav nekas tāds, es tikai kliedzu sapnī, tāpēc laikam arī iekliedzos pa īstam. Tiešām, ej gulēt un neuztraucies par mani. Saldus sapņus. Es laikam arī tūlīt iešu, ja nevarēšu aizmigt paņemšu garlaicīgāko grāmatu kāda vispār ir mājās un palasīšu.” To sakot es iedrošinoši smaidu, man ir nepieciešams tas, lai viņš noticētu, es negribu jautājumus, es negribu vēl vairāk vizīšu pie psihologa, man jau pietiek ar to, ka man uz turieni ir jāiet divreiz nedēļā, man riebjas visu laiku melot. Tēvs vilcinās, bet tomēr nogurums laikam ņem virsroku: „Njā, tev taisnība iešu gulēt, bet centies aizmigt, tev rīt jābūt laikā uz skolu, ar labu nakti.” Un viņš uzspiež man ātru buču uz vaiga, noskrāpējot man seju ar saviem bārdas rugājiem, nez cik dienas viņš nav skuvies? „Ar labu nakti, tēt.” Nopūta izlaužas man no krūtīm, kad viņš jau ir izgājis no manas istabas un aizvēris durvis, par laimi viņš neko vairāk nevaicāja. Ir pagājis ilgs laiks, bet rētas uz ķermeņa un dvēselē ir turpat, kur tās bijušas, neviens ārsts nevar mani salāpīt. Ieslēdzu radio, tagad man vajag troksni, kaut ko, kas visu laiku skan šajā telpā, un tad es varbūt uz rīta pusi pat iemigšu. Varbūt...
2. nodaļa.
Ieeju garderobē un nolieku jaku tur, kur parasti- blakus draudzenes jakai. Uzeju augšā un skatos apkārt, vai kāds jau mani pamanīja? Pēkšņi no mugurpuses mani saķer divas lielas rokas, protams, tās pieder Lainei un viņa jau uzreiz sāk runāt par datorspēlēm un to, ko viņa brīvdienās darīja kopā ar Sašu un Lauri. Es jau sen vairs neklausos, tikai soļoju uz klasi blakus viņai un esmu jau pati savā pasaulē, ieejam klasē un audzinātāja uzreiz pamana, ka ar mani nav kaut kas kārtībā: „Margarita, vai ar tevi viss kārtībā, atkal visas brīvdienas negulēji?” Un to sakot viņa iesmejas pat neapjaušot cik tuvu ar savu joku ir patiesībai. Neko tādu es protams nesaku: „Nē, skolotāj, es tikai biju nedaudz apslimusi un man riebjas brīvdienas.” Nākamajā brīdī es skaļi nolamājos, jo klasē ienāk izlecēju bariņš, es viņus ienīstu. Skolotāja par manu rupjību neko nesaka, ir jau pieradusi pie tā, ka es visu laiku lamājos. Un tad sākas stunda, kuras lielāko daļu es vienkārši noblenžu ārā pa logu, pētot saules rotaļas sniegā un cilvēkus tur lejā. „...un tagad tu nemaz neklausies un izskaties pēc daunes, Marga, kur tu esi, zeme izsauc Margaritu!” Laines balss ielaužas manā pasaulē un manām nogurušajām domām ir jāpievēršas viņai, savādāk jau atkal dabūšu dzirdēt ko viņa par mani domā, un tas man jau ir apnicis. „Izklausās, ka tev bija baigi foršas brīvdienas, es gan visu laiku sēdēju mājās un nelīdu ārā gandrīz nemaz. Ko tev mamma teica par saplēstajām biksēm? ” Abas iesmejamies- viņa pa īstam, es nē, bet viņai tas nav jāzina, nevienam tas nav jāzina. „Nē viņa ne pārāk kliedza un gandrīz nemaz nesita.” Abas smejamies, jo tas tomēr ir tikai joks.
Astotās stundas beigas ir mana svētība, pestīšana. Izeju no matemātikas klases un čaloju ar Kasparu par visādām muļķībām, viņš visu laiku smejas un es tā pat. Bet man tie nav īsti smiekli, un tas nevienam nav jāzina. Noskrienu lejā uz garderobi, paķeru jaku un kā putns izspurdzu ziemas dzidrajā gaisā. Ārā viss ir pilns ar smiekliem un kliedzieniem, un sniegu, jo bērni ir bērni- viņiem patīk spēlēties, pat tad, kad viņiem jau astoņpadsmit gadu. Es arī pametu kādam ar sniegu un par to protams dabūju pretī veselu lavīnu, lai jau. Beidzot esmu viena, tā ir tik lieliska sajūta, iet pa sniegaino, slideno ceļu un plaši atplestām acīm vērot sniega radītās ainas. Diemžēl man šodien ir vizīte pie psiholoģes, tāpēc uzreiz jāiet uz autobusu, man nav daudz laika, tāpēc paātrinu soli. Paspēju tieši pēdējā brīdi, gluži kā filmās, samaksāju un apsēžos. Skati slīd garām ātri un es tos neuztveru, tāpēc skatos uz priekšā sēdoša vīrieša bezgaumīgo cepuri, pētu to un spriežu, kurā tirgus laukumā viņš to dabūja. Nu beidzot mana pietura, es ienīstu sabiedrisko transportu, tas liek man trīcēt bailēs un svīst. Izkāpju un nu jau man kļūst auksti, labi, ka nav tālu jāiet, bet es labāk stāvētu te pat un nosaltu, nekā ietu uz to ēku, kas tik ļoti izskatās pēc parastas daudzdzīvokļu mājas, bet patiesībā ir īsts moku kambaris man. Pieklauvēju un negaidījusi atbildi ieeju iekšā šajā briesmīgajā kabinetā ar pasteļtoņos krāsotajām sienām un spilventiņiem uz grīdas, ienīstu šo vietu, ienīstu šo psiholoģi. „Sveika Margarita. Kā tev klājas, vai tiec ar visu galā?”, tā nočalo maiga, pat pārāk maiga un mierīga balss, kuru es tā ienīstu. Bet to es nesaku: „Labdien, viss tiešām ir labi.” „Vari apsēsties un uzrunā mani uz „tu”, mēs taču esam draudzenes, vai ne?” un to sakot viņa mīlīgi pasmaida. „Labi.”, to es pasaku bez īpaša entuziasma balsī, novelku jaku, pakaru to un apsēžos uz viena no krēsliem, uz tā protams stāv kaut kāds stulbs spilventiņš sirds formā. Viņa laikam ir apsēsta ar spilventiņiem, te tie ir visur. „Šodien pie mums būs viesis, viņu sauc Endijs, un viņam ir 17, viņš ir pārcietis ko līdzīgu tam ko tu, tāpēc nolēmu, ka jums varētu abiem kļūt vieglāk, ja jūs parunātu viens ar otru. Viņš drīz būs klāt.” Sirds man sāk sist šausmīgi ātri, nosvīst plaukstas un iekšā uzvirmo niknums un bailes, jūtos kā zvērs krātiņā, bet cenšos to neizrādīt, tāpēc saldi pasmaidu: „Jā, man nav iebildumu, iespējams tas patiešām būtu jauki.”, pēdējo vārdu es izrunāju ar nelielu uzsvaru, jo dusmas gluži kā iesit man pa galvu. Viņa neko no tā laikam nemana: „Nu, re, iespējams, tas ir tieši tas, ko tu visu laiku meklē- kāds kuram būtu līdzīga pieredze un...” Šajā brīdī pie durvīm pieklauvē, un es esmu gatava izlēkt pa logu tikai, lai nebūtu jāsatiek vēl kāds un jāstāsta viņam par to, kas notika un tad vēl jāmelo par to, kas notiek tagad. Bet es nekustos, es sēžu un smaidu, gaidot visļaunāko. Man par pārsteigumu ienāk pilnīgi normāla izskata puisis, viņš pat ne mazdrusciņ neizskatās pusjucis, un tas mani nomierina, vismaz uz mirkli. Bet tas ir maldīgs un bīstams mirklis, jo tas pazūd ātri- tikko kā paskatos uz viņa rokām mana sirds gluži vai palecas, un es saraujos. Šīs rokas, es tās pazīstu, tās ir rokas, kuras mani katru nakti glābj manā murgā. Es pat nepamanu, ka esmu ievilkusi skaļu un sēcošu elpu, bet to pamana gan psiholoģe, gan arī šis Endijs. „Margarita, vai viss kārtībā? Kas notika?”, atkal jau psiholoģe dūdo savā saldajā balstelē tā, ka liekas tūlīt visapkārt nolīs medains lietus. Es uztaisu savu ierasto pokerseju un saku: „Nekas, man vienkārši uz brīdi aizsitās elpa, laikam esmu saaukstējusies. ”, vai esmu beidzot atradusi glābiņu? Kā būtu, ja es pateiktu, ka man reibst galva un iespējams ir temperatūra? „Man nedaudz galva reiba jau skolā, varbūt man ir temperatūra, vai jums nebūtu iebildumu ja es šodien nepiedalītos, es tiešām nejūtos labi.” Ieraugu psiholoģes līdzjūtīgo skatienu, un manī uzbango dusmas, es ienīstu to, ja izskatos citu acīs žēlojama vai vāja, bet arēji es to protams tagad neizrādu, es pat nesaviebjos. Atkal medus lietus nolīst pār viņas spilventiņiem: „Ak tu nabadzīte, varbūt tevi aizvest, varbūt piezvani tēvam, lai viņš tevi aizved, ja nu tev pa ceļam paliek slikti. Varbūt vēlies atgulties tepat?” Man nosvīst plaukstas no tādas domas vien: „Nē paldies, es tikšu galā, viss būs kārtībā, varbūt man tikai vajag iziet svaigā gaisā?”, to sakot vēl apdomāju viņas priekšlikumu par atgulšanos tepat- nu jā spilvenu jau netrūkst, un par to vien pie sevis iesmejos.
