Pēc mēneša.
Mana dzīve- R-u-t-ī-n-a. Es jau mēnesi kvernu dzīvoklī pavadot un sagaidot Denu. Mans vēders ir tik liels, ka es neredzu vairs savas kājas. Jau otro nedēļu eju peldēšanas nodarbībās. Bet man tur nepatīk, es esmu viena no vecākajām.
Šodien irpiektdiena . Dens mājās būs vienpatsmitos no rīta, bet pašlaik ir septiņi. Dzīvoklis ir nospodrināts tā kā vēl nekad. Piecēlos un sapratu, ka man vajag jaunu manikīru. Uzvilku zīdaino halātu pār kailo miesu un devos pie spogļgaldiņa. Apsēdusies sāku domāt, kādā krāsā krāsot. Viena noi manām mīļākajām ir matēti melna. Tādu es arī šodien krāsošu. Neģērbos, jo bija slinkums. Kas uz mani skatīsies? Man pašai arī būs vieglāk. Aizgāju uz virtuvi un uztaisīju tēju un pāris desmaizītes. Zinu, ka baltmaize nav veselīga, bet es nevaru atturēties no viņas. Apsēdusies pie virtuves galda lēnām ēdu un dzēru. Paēdusi apsēdos dīvānā un iesāku skatīties vienu no tiem simts izmeklēšanas seriāliem. Zināju, ka tas ies līdz bez 15 vienpatsmitiem, tāpēc zinu, ka Dens mani nepieķers skatoties telivizoru. Paņēmu uz galda nomesto žurnālu. Tas ir šī mēneša izdevums, bet nebiju to redzējusi. Sķirstīju to lasot tiki virsrakstus un ieraudzīju manu un Dena bildi, kas tika uzņemta pirms mēneša. Biju piemirsusi par to. Nākamajā papaspusē bija raksts par grūtniecību un stilu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet es atšķīru atpakaļ, jo men patika šī bilde. Dens tā pat kā es izskatās ideāli. Vismaz man tā liekas, bet citiem vienkārši es riebjos. Ha, lai viņi iet kur vēlas, es mīlu sevi.
Serīāls beidzās un es izdomāju iet vannā. Vannu pielaidusi pilnu ar karsto ūdeni, pielikusi vannas bumbas un ēterisko apelsīnu eļļ iegūlos tajā un paņēmu grāmatu, kas bija nolkta blakus. Jau izlasījusi nodaļu dzirdēju kā pa dzīvokļa durvīm kāds ienāk. Tas bija dens, jo viņš bija vienīgais, kas pa priekšu izstaigās visu dzīvokli noliktdams mantass un tiki pēc tam novilks zābakus, jaku. Dzirdēju kā viņš paiet garām vannas istabai un ieiet guļamistabā.
‘’Lisa? Tu mājās?’’Dzirdēju nedaudz izmisušu balsi.
‘’Jā, es esmu vannā.’’Dzidēju kā viņš paiet atkal garām vannas istabai koridora virzienā. Atvērās durvis un pa durvju spraugu redzēju Dena galvu.
‘’Es drīkstu?’’
‘’Protams.’’Pateicu un pasmaidīju. Dens atvēra plašāk durvis un ienāca iekšā. Apsēdies uz vannas malas viņš paņēma grāmatu un izlasīja čukstus tās nosaukumu.’’Kā darbā gāja?’’
‘’nekas īpašs, paspēju sastrīdēties ar Aleksu, bet pēc tam salabt.’’
‘’Par ko?’’
‘’Par to, ka viņš vienmēr brauc, bet es aprūpēju.’’
‘’skaidrs.’’
‘’Kā tev?’’
‘’Man ir garlaicīgi.’’Pasmaidīju.
‘’vēl tikai mēnesis, tad dosimies uz māju un varēsi auklēt mazo Semu.’’
‘’Bet tas ir tik ļoti, ļoti ilgi, tu man pietrūksti. ‘’
‘’Es varu pievienoties vannai?’’Viņnš itkā nokaunējies jautāja.
‘’Es jau gaidīju, kad pajautāsi, bet tev miegs nenāk?’’
‘’Nāk.’’Viņš ģērbjotis nost teica’’Bet ne tik daudz, lai tagad tevi pamestu te vienu un ietu gulēt.’’Palaši, plaši pasmaidīju. Pabīdījos uz priekšu, lai Dens varētu apsēsties aizmigurē un es varētu atspiesties pret viņu. Dens aplika rokas ap manu vēderu un maigi to masēja. Sajūta bija ideāla. Viņš pēkšņi atrāva rokas.
;;Kaut kas notika?’’pajautāju. Bet tad viņš atlika rokas atpakaļ.
‘’Nē, es tikai nobijos, viņš iespēra man. Tu nejuti?’’
‘’jutu, man patīk tā sajūta.’’
‘’Ir interesanti.’’jutu kā Dens pasmaida. Es varētu šādi gulēt tiešām ļti ilgi. ‘’Man mamma šodien pazvanīja, viņa gribētu mūs šodien vakarā pie sevis.’’Dens klusām čukstēja.
‘’Ted ej paguli, negribu, lai tu mocītos.’’
‘’Viņa jau divos uz pusdienām grib mūs redzēt, tāpēc ilgu gulēt nesanāks un es negribu aizbraukt ar sliku garstāvokli, tāpēc labāk stundiņu būšu ar tevi vannā, tas ir baudāmāk un intīmāk.’’Es pasmaidīju un atliecos, lai noskūpstītu viņu. Ja jau intīmāk, tad jau intīmāk. Mēs šadi nogulējām tiešām ilgi līdz iezvanījās Dena telefons. Labi, ka tas bija te pat un nebija jākāpj laukā no vannas.
‘’jā?’’Dens atbldēja neaizlasot, kas zvanījis.’’sveika, jā māmm, mēs būsim, mēs vēl neesam sākuši taisīties, kad izbrauksim pazvanīšu labi?’’Dens izskatījās noguris.’’nesatraucies viss ir labi, gaidi zvanu. Attā.’’Dens telefonu nolika atpakaļ un atgūlās vannā, apskaujot mani.
‘’Mums nav jātiesās?’’jaut’’aju.
‘’nē.’’Viņš mani noskūpstīja uz galvas un nopūtās.’’nesatraucies, mēs paspēsim, tikai ļauj man izbaudīt šo brīdi labi?’’
‘’Protams mīļais.’’Atslābu un uzliku savas rokas uz viņējām. Bet tomēr es atslābt galīgi nevarēju, es nevaru paciest to sajūtu, ka kāds uz tevi gaida.
‘’Kas tev prātā? Tu visu laiku knibini manu roku.’’
‘’Es nevaru būt mierīga, ja kāds uz manu vai mums gaida, respektīvi tā ir tava mamma.’’
‘’Nu labi, negribu, lai tu nolobi visu manu ādu.’’Viņš pasmaidīja. Es pabīdījos uz priekšu, lai viņš pirmais varētu izkāpts un palīdzēt man, jo man ir patiešām grūti to izdarīt. Noslaucījāmies un devāmies uz guļamistabu, kur taradās mūsu drābes. Es uzvilku gaiši pelēkas grūtnieču bikses un melnu maiciņu ar gaišu jaciņu. Matus sapinu bizē, iztaisnoju un izjaucu laukā, lai tie būtu skaisti lokaini. Mazu daļu no priekšējiem matiem sarullēju un atspraugu gar sāniem. Nedaudz make-up un biju gatava. Dens jau mani gaidīja labu laiku.
‘’Nu kā?’’jautāju.
‘’Kā vienmēr- ideāla’’
‘’Man prieks, ka patīk, varam doties?’’
‘’mhm.’’
Brauciens kā vienmēr nebija viens no tiem īsākajiem, bet tomer jaukas sarunas bija viss, kas nepieciešams. Ideālais brauciens cauri bērzu alejai, kur viss izrotāts ar lampiņām, kas pašlaik nebija ieslēgtas, jo bija diena. Iebraucam pagalmā, kur protmams, bija vēl trīs mašīnas, kas bija dārgākas par manu, dalot ar trīs. Mūs sagaidīja Dena suns, kas palika šeit, jo dzīvoklī dzīvot viņam nebūtu ērti. Paglaudīju viņu.
‘’tu vēl ilgi?’’Dens jautāja jautājumu, ko uzdeva katru reizi, jo zina, ka man Haskiji ļoti patīk un varu ar viņiem spēlēties visu dienu.
‘’Labi, labi.’’Pašķobīju seju un gāju pie Dena, kas stāvēja pie mājas durvīm un gatavojās pieklauvēt pie tām, bet viņš to darīja tikai tad, kad biju viņam nostājusies blakus un sadevušies rokās. Mājas durvis atvēra viņa tētis.
‘’Čau!’’Haralds ieraugot mūs sasveicinājās.
‘’sveiks.’’Atņēmu.Kā vienmēr uzvilku savas rozā, Emīlijas adītās zeķītes. Mēs gājām uz viesistabu, kur mūs gaidīja Dana un Emīlija.’’sveiki, visiem’’Es pasmaidīju un apsēdos pretī Emīlijai, Danai un Haraldam.
‘’sveiki, bērni.’’Emīlija smaidīdīja un lēja tēju krūzītēs.’’Kā jums iet?’’
‘’Mamm, mums kā vienmēr iet labi, bet vienmēr var iet labāk.’’Dens atbildēja.
‘’Kas tad nu?’’
‘’Es jau tikai saku, ka var būt labāk, es varētu vairāk laika pavadīt ar Lisu, pārvākties kārtīgi uz Lisas mājām un tā, bet nesanāk.’’Dens pasmaidīja ar dīvainu smaidiņu un nolaida skatienu.
‘’Kas tad jūs attur no pārvākšanās?’’
‘’Reāli viss. Ja mēs pārvāksimies, mani vispār nevarēs izsaukt uz darbu laikā. Tā vispār sanāk šausmīga braukāsāna, padomā, tie ir 50 km, katru rītu un katru vakaru, es nomiršu braukājot.’’
‘’Vari jau vietējā slimnīcā strādāt, domāju, ka ātrajos vietas vēl ir.’’
‘’Nebūtu slikti.’’
‘’Klausies, padzīvojiet tajā dzīvoklī, lēnām pārvācieties un uz mazā dzimšanu sāc strādāt pie mums. Būsi tuvāk gan Lisai, gan mazajam.’’
‘’Ganjau, mamm.’’
‘’Padomā labi, Den.’’
‘’Labi, mamm.’’Viņš saspieda stiprāk manu roku’’Kā iet Dana?’’
‘’Patiesībā man iet labi, rokai viss ir kārtībā, ribas sāp, bet kā jau redzi kāja ģipsī.’’Viņa pasmaidīja.
‘’Drīz jau pavisam varēsi atsākt darbus.’’
‘’Protams.’’Mēs dzērām tēju un pļāpājām. Mēs izdomājām aizbraukt pastaigāt gar jūras krastu, kas bija piecpatsmit minūšu braucienā no šejienes. Mēs braucām katrs ar savu mašīnu, jo pēc pastaigas domājām braukt mājās. Brauciena laikā Dens nebija teicis ne viena vārda.
‘’Den, tev viss ok?’’
‘’Nē.’’
‘’Pastāsti.’’
‘’es negribu.’’
‘’Ko tu negribi.’’
‘’Pazaudēt tevi.’’
‘’Kāpēc tu domā, ka pazaudēsi mani? Man par to būtu jāuztraucas vairāk.’’
‘’Es nezinu, man vienkārši bail. Ja varētu nozagtu tevi, aizbrauktu prom uzvisiem laikiem un tevi nevienam nerādītu.’’Viņš iesmējās.
‘’Bet..’’
‘’Bet tad mani iesēdinātu cietumā un tas ir ļaunāk par visu, jo neredzētu tevi.’’
‘’Mīļi.’’Uzliu roku un viņējā, kas bija nolikt uz ātrumkārbas.’’Es mīlu tevi, Den.’’
‘’Un tu nespēj iedomāties kā es tevi.’’
‘’spēju. Tici man, spēju.’’Pasmaidīju. Drīz mēs iebraucām stāvietā pie jūras, blakus piebrauca arī melnais BMW džips, no kura izkāpa Emīlija un Haralds.’’Dodamies?’’
‘’Protams.’’šodien bija silts, jūra izskatījās dievīgi. Protams, tika uzņemti daudz, daudz selfiji un skaistas bildes. Sen nebija gājis tik jauki, bija patīkami izrauties no ierastās garlaicības. Denam arī uzlabojās garstāvoklis.
‘’Sacensības, kurš pirmais līdz nokritušajam kokam?’’dens izaicināja.
‘’Viens, divi, trīs!’’es sāku skriet, bet nepārpūlējos, lai nesavainotu mazo, denu sev priekšā arī neredzēju, turpināju skriet, līdz sajutu, ka Dens manu paceļ un rokām un apstājas.’’tā nav godīgi!.’’
‘’Dzīve arī nav godīga, samierinies.’’Viņš notupās un noguldīja mani smiltīs.Dens pieliecās un noskūpstīja mani.
‘’Mīļais, es gribu mājās, es gribu atpūsties kopā ar tevi.’’
‘’Man vienalga, galvanais, ka kopā ar tevi.’’
