čaviņš, šodienā. Nezinu kā man pareizi pateikt, šī daļa ie pa vēlo vai pa agro? Nezinu. domājiet paši, bet šodien miegs kaut kā nenāk tāpēc arī ieliku, bet vispār jāatvainojas, ka neieliku agrāk, bet bija jāapciemo radi un tā, kā nekā otrie Ziemassvērtki. Ceru, ka patiks un protams izbaudīsiet. protams būšu priecīga, ja izteisiet savus komentārus un piezīmes apkašā, komentāru sadaļā, lai visas kļūdas ar laiku varu labot un protams'augt'' jo tas, taču, ir nepieciešams. Izbaudiet, novērtējiet un komentējiet:)
***
‘’Lisa? Es vairs nevaru izturēt.’’Linda čukstēja.
‘’Linda?’’es no sākuma neko nesapratu, bet lēnām sāku saprast.’’Jā, protams, es jau eju, vai danai ir kādas izmaiņas?’’
‘’Nē,viņa guļ.’’
‘’cik ilgi guēju?’’
‘’trīs stundas.’’
‘’Labi, es paņemšu datoru, labi?’’
‘’Protams, es ēdu kaut kādus mušļus, tev tie ir pa pilnam.’’
‘’droši, ej gulēt, pēc pāris stundām pamodināšu.’’
‘’Arlabu nakti.’’
‘’Tev jā, man ne.’’Linda aizgāja atpakaļ, bet es viņai sekoju, jo man vajadzēja skatīties danu. Paņēmu datoru un gāju atpakaļ uz savu istabu. Datoru noliku sev klēpī, bet rokās paņēmu telefonu, bija vienpatsmit. Domāju, ko darīt. Iesāku skatīties video youtubē, bet drīz tie apnika. Nekas jauns nenotika. Iegāju mājas lapā, kur var skatīties filmas. Skatījos, kuras ir populārākās, bet visas liekas redzētas vai neintresantas. Nolēmu, ka skatīšos kādu, kas ir redzēta, bet tomēr laba. Mēģiņaju atsaukt atmiņā, kādu vecu, bet labu filmu. Never give up? Pēdējā dziesma? Piezīmju grāmatiņa? Bezgalīgais ceļojums? Diena pēc rītdienas? Nē, es skatīšos Armagedons. Filma man ļoti patīk. Vienīgā filma pie kuras es varu apraudāties. Vēl jo projām nespeju pārdzīvot, ka viņas tētis palikās uz meteriota un izglāba pasauli. Ideāla filma, bet es vēl to neesmu noskatījusies, šodien. Paņēmu savu portatīvo datoru un sameklēju filmu. Iesāku skatīties. Brūss Vilsis ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem varbūt tāpēc arī patīk šī filma. Nezinu.
Tā sajūta, kad viņš viņu bildina, bet viņam jādodas kosmosā. Pimās asaras. Saprotu, ka esmu visu savu dzīvi izpostījusi dēl sūda strīda. Es viņu tik sasodīti mīlu. Dens jau teica ka iegriežu tikai sev, tā ir taisnība, es mocu tikai sevi, es varētu dzīvot ar viņu atkal, atkal un pa visam, pa visam un galīgi. Bet es esmu maita, kas uzpūš no mušas ziloni. Kā saka par Krieviem-ja mīli, tad sit, bet ;soreiz es situ tiakai sev, sāpīgi situ.
Mana roka sniedzas pēc telefona, bet tomēr es apturu sevi. Es to nevaru, ne jau naktī, kad esmu noraudājusies. Noliku telefonu un turpināju skatīties filmu, viņš viņai dzied pirms aizbraukšanas. Viņi zin, ka var neizdoties, bet tomē cer. Pilnīgi vienalga.
‘’Den?’’
‘’jā.’’
‘’tu guli?’’es šņukstēju, bet tomēr vārdus es izrunāju skaidri.
‘’Vairs nē, kaut kas noticis.’’
‘’Nē, es piezvanīju tā pat.’’
‘’tev viss labi?’’dens norūpējušā balsī jautāja
‘’nezinu, nē. Es domāju par mums un nākotni, es nezinu, ko iesākt.’’
‘’ļaujies.’’
‘’Es nezinu, kam ļauties, es mīlu tevi, tu man tik sasodīti pietrūksti, es gribu, lai tu man būtu blakaus.’’
‘’tu to domā jūtu uzplūdumā vai no sirds?’’
‘’Pa īstam, Den.’’
‘’Es domāju, ka esmu pazaudējis tevi pa visam, be tev jau ir draugs.’’
‘’Man nav bijis draugs, kopš esam kopā, pirms tam arī nebija.’’
‘’Kas tas par vīrieti, par kuru es jautāju?’’
‘’tu, Den, man citi nav nepieciešami.’’
‘’Es nezinu, ko teikt, esmu šokā, es nebiju to gaidījis.’’
‘’Es vairs nevarēju to ilgāk slēpt un turēt sevī.’’Man asaras nebija pārstājušas tecēt par maniem vaigiem, bet tomēr es biju priecīga.
‘’Es nezini, kas man tagad jādara.’’
‘’Nekas, pilnīgi nekas, es vēlējos tev to visu pateikt, tu to zini, es mīlu tevi.’’
‘’Es mīlu arī tevi. Tu esi darbā?’’
‘’Nē, dzīvoklī, pie manis ir Linda un man jāpieskata dana, tas ir paciente.’’
‘’žēl, es varēju pieiet pie tevis, bet nu ja pie tevis, jau kāds ir, tad neko vairs darīt.’’
‘’Vari lūdzu vēl parunāt ar mani? Man pietrūkst.’’
‘’Protams, ko tu vēlies dzirdēt?’’
‘’Man vienalga.’’
‘’Ja tev vienalga, tad pastāsti kādu vārdu tu vēlies dot mazajam.’’
‘’Es vēl neemu izlēmusi. Varbūt Sems, Armands, Niks vai Krišā.’’
‘’Man nepatīk Krišs, bet Sems man viss labāk patīk.’’
‘’Man arī. Pastāsti tagad tu kaut ko.’’
‘’Peimēram?’’
‘’Es taču teicu, ka man vienlaga.’’Es beidzot atkal smaidīju, es smaidīju pa īstam.
‘’Nu labi, es pastāstīšu, ko es pašlaik daru, labi?’’
‘’Labi.’’
‘’sāksim ar to, ka esmu jau mājās, es runāju ar ideālo sievieti, kurai būs bērniņš no manis, Cik es zinu viņa mani mīl, bet es ticu, ka e sviņu vairāk. Mazais jau ir piecus mēnešus viņas vēderā un pēc trim ar puss nāks pasaulē. Viņam būs pasakaini vecvecāki, bet mamma ar tēti ir galīgi pasisti, bet tomēr mīl viens otru, es apsolījos, ka lai arī kas notiktu, es nepametīšu viņu. Jo mīlu viņu.’’
‘’es ceru, ka tas bija par mani.’’
‘’Nē, tas bija par mums. Par tevi, mani un Semu.’’
‘’Tevi neziska tas, ko e steicu ieprieksš?’’
‘’Nē, es mīlu tevi un tas ir galvenais.’’
‘’Ko teiks tava mamma?’’
‘’viņa gaida, kad mēs nēksim pie prāta.’’
‘’Kāpēc tu tā domā?’’
‘’es pie viņas bieži viesojos, viņa ir mana mamma, es viņu laikam pazīstu viss labāk.’’
‘’Tā jau laikam arī ir, man ir prieks par tevi un tavu mammu, man būtu ļoti nepatīkami, ja jūs sastrīdētos, es zinu, kā ir būt bez mammas, tici man, tas nav tas, ko vlēlies izbaudīt, tās ir mokas un sāpes.’’
‘’Es ceru, ka tā nenotiks, neviens no nav pelnījis.’’
‘’Nav jau nu gan.’’Es klusām teicu. Notrausu asaras no vaigiem un pasmaidīju. Filmu gribējās noskatīties, jo man patiešām tā patika.’’Den?’’
‘’Ko vēlies?’’Viņš pajautāja maigā tonī.
‘’Es vēlētos tevi vairs netraucēt, bet es apsolos, ka pusdienlaikā aiziešu pie tevis un mēs paēdīsim pusdienas, labi?’’
‘’Es tev piezvanīšu.’’
‘’Arlabu nakti.’’
‘’Saldus sapnīšus.’’Es atvienoju sarunu, smaidīju kā rīta saulīte, miegs nenāca, bet filma bija tikai pusē. Tas bija labi, jo man nebūs jācīnas par to, lai noskatītos filmu. Aizgāju uz virtuvi un paņēmu šokolādi, kas stāvēja manā somā. Mēģināju iet klusām, lai nepamodinātu Lindu. Ierāpusies tapakaļ gultā uzspiedu taustiņu, lai filma atsāktu darboties. Attaisīju šokolādi un lēnām to baudīju, garstāvoklis bija ideāls. Dzirdēju, ka kāds nāk uz manas istabas pusi. Atvērās durvis un pa tām ienāca Linda.
‘’Kāpēc nepamodināji?’’
‘’filma nav beigusies, nedomā traucēt, vēl pusstunda, ej guli.’’
‘’Kāpēc tu raudi?’’
‘’tā filma ir sasodīti skumja.’’
‘’Skaidrs.’’Viņa pasmējās un aigāja atpakaļ. Kad Harijs nomira, pasauli glābjot es atkal raudāju, bet vairāk asaru mērcēja manus vaigus, kad Eidžeis un Greisa atkal satikās un apprecējās. Varu irdomāties, cik laimīgi viņi bija, bet man pietika ar šokolādi. Filma bija beigusies un es varēju iet modināt Lindu, bija pus četri no rīta, mani vaigi ir sarkani no raudāšanas, bet es smaidot dodos pie Lindas, skats noteikti bija ideāls.
‘’Linda?’’
‘’Nu?’’
‘’Itkā ir tava kārta, bet ja vēlies es varu vēl pasēdēt un paskatīties.’’
‘’nē, nekādā gadījumā, ej guli.’’
‘’Es gribu redzēt, ko tu darīsi šajā laikā.’’
‘’Es skatīšos Mākslīgā skaistuma sērijas.’’
‘’Es tev datoru atnesīšu.’’
‘’Paldies, es iepriekš iztiku ar telefonu.’’
‘’Vajadzēj paprasīt.’’
‘’Nākamreiz zināšu.’’
‘’Tad pēc trim stundām modini.’’
‘’Labi.’’ Iegāju savā guļamistabā un apgūlos gultā. Neticami ātri iemigu. Šoreiz par brīnumu pat nesapņoju.
Jutu, ka kāds ienāk manā istabā un kaut ko nomliek uz gultas.
‘’Vari droši doties, es jau ceļos.’’Dzirdēju, ka kāds iziet no istabas.
‘’Labrīt.’’kāds iesaucās.
‘’Ej dirst Linda, ej gulēt.’’
‘’Es esmu Dana, tev jāceļas.’’
‘’Piedod, labrīt.’’
‘’Nekas, celies es vēlos redzēt tavu seju.’’ Piecēlu galvu no spilvena un apskatījos viņas virzienā.’’tu izskaties briesmīgi.’’
‘’eu šerlok.’’Sarkastiski izsaucos.’’tagad ir pusastoņi, bet es pus nakti lūrēju uz tavām miesām.’’
‘’Piedod, bet celies, negribu, ka aizmiedz.’’
‘’Nu labi, es aiziešu pačurāt, pa gaidi.’’
‘’Nekur nepazudīšu.’’ Piecēlos un gāju uz tualeti. Ieskatījos spogulī, es neizskatījos tik briesmīgi, cik varētu iedomāties, man bija tikai nelieli zili rinķi zem acīm, tas arī viss, pasmaidīju un gāju atpakaļ uz istabu, jo biju jau visu nokārtojusi. Apskatījos ekrānā, Dana gulēja uz grīdas un dators bija viņai rokās.
‘’Denijel? Denijel?’’Es skaļi saucu tieši mikrefonā. Denijels bija tīlīt klāt, viņš iecēla Danu gultā un apskatījās uz mani.
‘’Ko man tagad darīt?’’Viņš jautāja, protams angliski. Denijels runāja ar Britu akcentu, es mīlu to skaņu.
‘’Ieliec viņu gultā, pārbaudi vai nav satraumēta galva.’’
‘’OK.’’es piecēlos un skrēju uz viesistabu, lai pamodinātu Lindu.
‘’Linda?’’’
‘’Nu?’’
‘’Pacientei sliktāk, nāc taisies un zvani Maiklam ar Džeimsu.’’
‘’Labi, iedodi, ko uzvilkt?’’
‘’Jā nāc iekšā istabā.’’Es skrēju atpakaļ, jo tur mani sagaidīja jau Denijels.
‘’Viss labi?’’
‘’Jā, liekas, ka tikai noģībusi. Es palikšu pie viņas.’’
‘’Labi.’’Pasmaidīju un gāju prom, lai apģērbtos.
‘’Ko es drīkstu vilkt?’’Linda man jautāja.
‘’Pilnīgi visu, ko redzi, men jau puse no tā visa neder.’’
‘’Gan jau būs labi, es paņemšu šos svārkus, blūzīti un jaciņu, labi?’’
‘’zeķubikses ir lejējā atvilknē.’’
‘’Paldies.’’Es paņēmu zilos, samta legingus un baltu džemperi, kājās uzvilku botas un biju gatava.’’Es esmu gatava.’’
‘’Es tiko arī apģērbos, braucam ar manu mašīnu.’’
‘’Jā, protams, es paņemšu datoru.’’
‘’jā, es salikšu visu nepieciešamo un tad varam doties.’’
‘’Jā, es aiziešu saklāt gultu.’’
‘’Nē, nav vajadzība, nepietiks laika, ej labāk sameklē termokrūzi, kur uztaisi man tēju.’’
‘’Nu labi.’’Linda aizgāja un virtuvi, bet es paķēru somu, sametu tajā telefonu, maku, zobu birsti ar zobu pastu, iemetu arī citu maiciņu. Iegāju virtuvē, Linda bija jau tēju pagatavojusi un ar kādu runāja pa telefonu. Paņemu krūzi, uzliku vāciņu un parādīju, ka mēs varam doties, uzvilku mēteli un apmetu apkārt šalli. Es to nevarēju aizpogāt ar šo apģērbu, nekas palika vaļā, izskatījās jau īpaši seksīgi, botas ar mēteli, a man pajāt, es ārste. Aizslēdzu durvis.
‘’Maikls būs pēc iespējas ātrāk, bet Džeimss pēc desmit minūtēm.’’
‘’Skaidrs.’’ Iesēdos pasažiera sēdeklī, piesprādzējos, ieslēdzu eiropas hitus un tikai tad varēju braukt. Slimnīcā nokļuvām ātri, gājām pa taisno uz liftu, uzbraucām augšā ar nevienu citu, liftā bijām tikai mēs. Beidzot tikušas galā es ātrā tempā devos uz kabinetu, atslēdzu durvis un iegāju kabinetā, novilku mēteli, pakāru, to uz pakaramā. Iegāju blakus telpā, Linda bija noģērbusies un taisīja četras kafijas. Mīlu viņu.
‘’paldies.’’
‘’es uzvanīju Maiklam, viņš paķers brokastis.’’
‘’Lieliski.’’Pasmaīju. Linda beizskatījās īpaši labi, jo pēdējās trīs ar puss stundas nav gulējusi, šonakt viņai nācies pagulēt vien trīs stundas.’’Nāk jau Džeimss.’’Pateicu, kad redzēju, ka Džeimss izkāpj no lifta. Viņam pie rokas bija maza meitenīte.
‘’Kas viņam pie rokas?’’linda to pajautāja itkā nezinātu, kas ir bērns, viņa strādā bērnu nodaļā.
‘’Nav ne jausmas.’’
‘’Labrīt, man šodien jāpieskata Krustmeitiņa, steidzams gadījums, piedodiet.’’
‘’’Viņai nav kāda skola?’’
‘’Viņai ir četri gadi, par kādu skolu iet runa?’’
‘’Nu nezinu, bērnudārzu?’’
‘’šodien tur ir sports diena, viņai atbrīvojums no sporta, bet es apzvēru, ka Arta jums netraucēs.’’
‘’Labi, sākam strādāt.’’ Džeimss artu pielika pie galda, izvilka papīru un zīmuļus, viņa sāka zīmēt.
‘’Kāpēc staidzami bija jāierodas?’’džeimss pajautāja, kad bija apsēdies pie galda un paņēmis savu tumši zilo kafijas krūzi.
‘’pacientei šorīt zaudēja samaņu, viņa centās peicelties, bet noģība.’’ Maņēmu marķieri un un pierakstīju klāt- ģībšana.’’Kas to var izraisīt? Pluss aknu mazspēju un roku nejūtību?’’
‘’Kaut kas nav kārtībā ar smadzenēm.’’Džeimss ieminējās.
‘’Kas nav kārtībā ar smadzenēm.?’’
‘’Audzējs, meningīts ar iekaisumu, tas izraisa dmadzeņu bojājumus, kas varētu izraisīt šādas komplikācijas.’’
‘’viņai stiprāk sāpētu galva un sen būtu mirusi.’’
‘’Kā ar vēzi, piemēram asins, smadzeņu vai aknu? Aknu vēzim ir tieksme radīt dažādus simptomus, turklāt tas varēja saspiest mugurkaula nervus, kas izraisīja nejūtību rokās un bezsamaņu.’’
‘’taisnība, kā mēs to varam pārbaudīt?’’
‘’nekā, viņa jau vienreiz atteicās dzert zāles, kad nebijām pārliecināti par diagnozi, turklāt šī nav ārstējama. Nedomāju, ka tā vainīga.’’Padurvīm ienāca dens ar maisiņiem rokās.
‘’Peidodiet, ka kavēju, jūs mani iztraucējāt neforšā brīdī un man bija jānopērt jums brokastis.’’
‘’paldies, ej sēdies un domā, kas var izraisīt, roku nejūtību, aknu mazspēju un ģīboņus?’’
‘’viņa ir bezsamaņā?’’
‘’diemžēl.’’
‘’Kad?’’
‘’šorīt, kad zvanīja linda.’’
‘’Skaidrs, teikšu, ka man vienkārši liekas, ka tā ir aknu mazspēja.’’
‘’a pričom tur roku nejūtība?’’
‘’Varbūt audzējs aknās.’’
‘’Mēs jau apsvērām šādu domu. Ejat padomāt, kā to var pārbaudīt.’’
‘’Nezinu, bet es gribu paēst. Labu appetīti.’’
‘’tēvoci?’’kāds klusu čukstēja, es paskatījos uz Artu.
‘’Nu?’’džeims klusu čukstēja pretī.
‘’es gribu uz tualeti.’’
‘’Es tevi aizvedīšu, nāc.’’
‘’Es negribu uz zēnu, bet tu nevari nākt meiteņu.’’
‘’tu viena nevari iet.’’
‘’Pajautāsi tajai lielajai tantei?’’arta tik pat klusu jautāja, bet tomēr viņa man blakus sēdēja un es varēju visu sadzirdēt.
‘’Kurai?’’
‘’Tajai, kura tevi lamāja.’’Iespurdzos, nedomāju, ka viņa to zinās.
‘’Kāpēc viņai?’’
‘’Jo viņa ir smuka.’’Arta atbildot paskatījās uz mani.
‘’Tikai šoreiz, jo tu esi mana priekšniece.’’Viņš pateica un meiteni nobučoja uz vaiga’’Lisa vari aizvest viņu uz tualeti?’’
‘’Kāpēc?’’
‘’Jo tu viņai liecies skaista, bet es nevaru ieeit sieviešu tualetē.’’
‘’Tikai šoreiz.’’Pasmaidīju un gaidīju, kad Arta atnāks pie manis. Viņa piecēlās no krēsla un lēnām atnāca pie mansi, viņa iedeva savu roku man, mēs izgājām no telpas rociņās sadevušās.
‘’Kāpēc tu esi tik barga pret tēvoci?’’
‘’Es neesmu.’’
‘’Esi.’’
‘’Nē.’’
‘’Man teica, ka tu esi.’’
‘’Kas tev to teica?’’
‘’tēvovis.’’
‘’Ko ‘viņš vēl pateica?’’
‘’Ka tu esi ļoti bieži strīdies un bļauj uz cilvēkiem, bet tas esot tiukai tāpēc, jo esi šeit.’’
‘’Skaidrs.’’Mēs iegājām tualetā, tur visa abas medmāsiņas, kas mani nolika.’’artiņ, pati aiziesi uz tualeti?’’
‘’Jā.’’
‘’Es tevi te pagaidīšu.’’Es pasmaidīju. Arta aizgāja uz tualeti, bete s paliku pie viņām.
‘’sveikas, Dāmas, kur es jūs sastopu? Pastāstiet man arī kādu baumiņu.’’
‘’Kāpēc gāju kaut ko sūdzēt Marekam?’’
‘’ak es gāju un sūdzējos, ka es itkā draudot? Jums vajadzēja pieminēt to, ka jūs mani nepatiesi apmelojat sava līgavaiņa krāpsānā ar padoto, Līgavaiņa aiziešanu, jo viņam nepatīkot bērnu un arī par to, ka esmu atgriezusies šeit, jo man nav naudas, bet piedodiet saulītes, mans maks ir tik biezs, cik tev nav bijis visas savas dzīves laikā, jo es spēju attīstīties un saprat kaut ko no dzīves. Ir jau arī tāda lieta, ka mans IQ līmenis ir trīsreizas augstākas par jūsu abu kopā ņemto, kas ir trīs ar pus reizes reizināts, tas pierāda to, ka es šeit neuzturos tik bieži kā jūs, lai aprunātu cilvēkus, kam ir izdevusies dzīve.’’
‘’Atkal kautko dirs virsū?’’
‘’īstenībā jā, jo tu man vienkārši kaitini, tu strādā par medmāsiņu un vēl aprunā cilvēkus, tev kauns nav par savu dzīvi, kad tu visu laiku vāksi sūdus pēc pacientiem un ārstiem, tātad manis?’’
‘’Nē. Jo es palīdzu cilvēkiem.’’
‘’tu gribi palīdzēt, bet tev par grūtu bija kļūt par ārstu, tāpēc sanāca tikai medmāsiņa.’’
‘’Varbūt, daktere Lisa, bet toties es neesmu stāvoklī un pamesta viena.’’
‘’Es arī nē,.’’
‘’Kur tad tavs bijušais līgavainis?’’
‘’dārgo saulīt, tu neesi ievākusi pilnīgu informāciju, viņš aizvakar bija pei manis, šeit slimnīcā, mēs salabām.’’
‘’Redz kā, gribēji seksu un nezināju, kuru, lai ņem?’’
‘’Men atšķirībā no ir no kā izvēlēties, bet man pietiek tikai ar vienu, ko mīlu un cienu, zini, laikam man nav tik zems pašapziņas līmenis, lai aprunātu pārējos, jo es nevaru dabūt seksu, saproti, ja es gribētu es arī tagad varētu ar kādu mīlēties, bet man laikam tomēr ir svarīgāka cieņa pret to cilvēku.’’
‘’tik liela cieņa, lai ņemtos dušā un darba dīvāna?’’
‘’tik liela iekāre, cilvēkiem ir pret mani, lai to darītu pirmajā vietā, kur pagadās. Saulīt to sauc par iekāri, sekualitāti un uzbudinājumu. Es šaubos vai kaut reizi dzīvē vīrietis to ir izjutis pret tevi.’’
‘’Varbūt es to nedaru tur, kur pagadās, jo neesmu pārņemta ar seksu?’’
‘’Te tā var šķist, bet ja tu būtu kā es tu pilnībā sapratu, jo ja spētu redzēt manu līgavaini, to noģībtu.’’es pat vairs neapjautu, ko runāju.
‘’es nevēlētos būt tu.’’
‘’Lai nebūtu jākalausās, kā māsiņas tev mēģina kaut ko iebetonēt. Spēju tikai sev just līdz.’’
‘’Tava maitene iznāca no tualetes.’’
‘’Paldies, ka pateici, novēlu, tev nekad nebūt tādai kā es, jo ideālam ir būt ļoti grūti.’’Viņas izgāja laukā.
‘’Lisa, kāpēc ir grūti būt ideālam?’’Arta jautāja mazgājot rokas.
‘’Jo tevi visu laiku aprunā, jo nepatīc, jo visiem skauž.’’
‘’Tas nav labi.’’
‘’tāpēc ideālam mav labi.’’
‘’Tu esi ideāls?’’
‘’protams, ka ne, bet tu gan varētu būt.’’
‘’Nē, man pārāk traks tēvocis.’’
‘’Maikls?’’
‘’Jā, viņš viereiz man netivēja, kad teica, ka man no smiešanās ir slikti un apvēmu viņu.’’
‘’Ja?’’
‘’Ritīgi, mēs par to smējāmies.’’
‘’Malači, mums jāiet atpakaļ, jo mūs jau gaida mazie minči.’’
‘’Kas ir mazie minči?’’
‘’Mana komanda.’’
‘’Kāpēc tu viņus tā sauc?’’
‘’Jo tā ir foršāk un mīļāk, iedomājies, ja es teiktu- mums jaāiet atpakaļ, mūs jau gaida komanda vai labāk –mums jāiet atpakaļ, mūs jau gaida mazie minči, nu?’’
‘’tev taisnība, bet kāpēc mazie?’’
‘’nezinu.’’Mēs iegājām kabinetā un Arta jau gāja apsēsties atpakaļ krēslā, kur atsāka zīmēsānu.’’Nu, ko pa šo laiku izdomājāt?’’
‘’Lisa, mums nav ne jausmas, visas idejas liekas muļķīgas un sā atkrist arī vēzis vai audzējs.’’
‘’Man arī nelikās īpaši ticama doma, jo pirms braukšanas visas pārbaudes bija kārtībā un pa divām nedēļām nevarēja tā notikt.’’
‘’Mēs jau sakām, ka nav labi.’’
‘’Es iešu uz savu kabinetu, traucējiet, ja kaut kas ārkārtējs vai jau tuvojas pusdienlaikas, kad iesim ēst, bet es neiešu kopā ar jums.’’
‘’oho, randiņš ja?’’
‘’šoreiz pa īstam ir, tikai mūsu slimnīcas ēdnīcā.’’Pasmaidīju un piecēlos, lai dotos uz savu kabinetu.
‘’Ko darīs mazie mincīši, kamēr tu būsi savā kabinetā?’’Arta pajautāja pilnā nopietnībā, bet visi sāka amīnēt.
‘’Ak mēs esam mazie mincīši?’’Džeims pavedinošā balsī jautāja.
‘’Mazie mincīši cītīgi domās, tā pat kā es, ebt es viena, lai mani nevarētu traucēt.’’
‘’Labi.’’es iegāju savā kabinetā un apgūlos uz zemes, skatījos laukā pa logu, līdz laikam aizmigu. Ceru, ka pati pamodīšos, lai nesanāk kādam šoks. Un smieklu lēkme.
