čau. šeit gribu pastāstīt kā man gadījās vienu dienu. šī, protams, bija bērnišķīga kļūda, bet kam negadās?!
Kādu dienu es sapratu ka man nav kurpes uz skolu. Palūzu mātei aizbraukt uz Rīgu nopirkt - viss ko viņa atbildēja bija vien - ,, es tagad negribu, brauksim citu dienu ''. ok, aizbrauksim citu dienu, bet ar ko es rīt iešu uz skolu, es nodomāju.
Pēc kāda mirkļa palūdzu tētim naudu - braukšu uz Rīgu pati. Man neatļāva, sak` es mazs meitēns esmu. Labi, tā teikt, es apbižodamās aizgāju uz savu istabu. Pēc neilga laiciņa atnāca māte un iedeva naudu - ,, Aizbrauc uz Rīgu un nopēr cev kurpītes ''. Es nesapratu, bet rīkojos kā pēc pavēles - ātri tur, ātri tur, ātri to un ātri to.
Gaidīju autobusu. Biju nedaudz nomākta un daudz domāju. Kapēc? ...
Pēc pusstundas biju Rīgā, viss gāja kā pa sviestu - izstaigājus tur, biju tur un beidzot atradu kādas kurpītes. Iegāju veikalā un sapratu ka neko nevaru nopirkt - palika kādi 22 santīmi. Ok, eju uz pieturu. Jau kādu brīdi stāvu un domāju, kad pēkšņi es iekšēji sāku kliegt - ,, MAN NAV NAUDAS! '' Es biju izmisumā, es nezināju ko darī, man bija bail. Es sāku klaiņot pa Rīgu, tas likās, kā stundām ilgi.... Es raudāju... Daži cilvēki to pamanīja, lai kā es centos to slēpt... Beidzot es atradu mātes mātes māju, bet man nebija kredīts lai piezvanītu. Es stāvēju pie kādas mājas sienas, un raudāju. Es lūdzos cilvēkiem, lai iedod man piezvanīt. Puse mani noignorēja, pusei nebija līdzi telefons, un tikai pāris cilvēki bija spējīgi iedot mazai, izmisušai meitenītei telefonu piezvanīt vecākiem. Mani visvairāk sāpināja tas, ka cilvēki ignorē meitēnu kas raud un lūdz telefonu piezvanīt vecākiem. Galu galā - tagad ir tās reklāmas - ,, Palīdzi bērniem! '' vai tad tas nav tas pats kā man? Viņiem VISIEM bija vienalga! Es biju šokā. Kādu brīdi es stāvēju un raudāju. Man bija ļoti bail un man šausmīgi sāpēja.
Man bija divi autobusi lai tiktu mājās - uz pirmo es nepaspēju, uz otro man vairāk nebija naudas. Māte teica lai esmu ar pirmo, un tad sākās.... Es skaitīju katru minūti, kad vecāki man nezvanīja - ne oma, ne tētis, ne māte. Man tas ļoti sāpēja.
Tad es izdzirdēju ļoti pazīstamas balsis - es dzirdēju mātes mātes balsi, un palūkojos - tur viņa bija! Slēdza vaļā vārtus. Es raudādama pieskrēju klāt un iesaucos - omīt!
Mēs aizgājām mājās un mani nomierināja. Ar pēdējo autobusu tiku uz mājām. Tad atkal sākās - mani neviens neapmīļoja, neviens nesāka ,, Vai, meitiņ, kā tu jūties, vai viss kārtībā? '' vai tamlīdzīgi - NĒ! Man sāka bļaut par to, ka man šādi sanāca. Tas man sāpēja VĒL vairāk. Tajā vakarā es sapratu, ka man ir sargenģelis... Un pēdējā laikā es visu laiku par šo nepārstāju domāt - cik ļoti labi, ka man ir sargenģelis kas mani pasargāja no milzu neveiksmes. Es nezinu kas būtu bijis, ja oma nedzīvotu Rīgā, vai kaut kas tamlīzīgs. Liels Paldies, Dāsno Enģeli.
Šobrīd rakstot šo visu, es raudu, jo man sāp šīs atmiņas. Varbūt, ja man būs vēl kas sakāms, taisīšu vēl vienu rakstu.
Un lūdzu, nesākas man komentos bļaut virsū - es pati vainīga, atmiņa pievīla - vnk es gribēju lai jūs uzklausat, kas man bija noticis, kas man sāp...
