Labvakar! Vai nav vienalga, kurš raksts šis ir un varat lasīt, nelasīt, likt plusus vai mīnusus- ko vien vēlaties. Šī raksta iemesls ir mana vēlme pastāstīt par ko tādu, kas katru dienu negadās. Nē, tā nav nekāda katastrofa, slavenības nāve vai Friday jaunā parodija. Tas gan nav nekas līdz asarām aizkustinošs, un tomēr...
Tātad, man vajadzēja gaidīt vienu cilvēku diezgan pailgu brīdi, apmēram pusotru stundu. Ierodoties pie attiecīgās mājas apsēdos uz apmales, jo soliņu nebija. Pēc neilga brīža ievēroju, ka uz mani skātās divas koši zaļas acis. Šo skaisto acu īpašnieks ar ārieni nebūt neizcēlas- noplucis, netīrs un pavisam nesen smagi sakāvies. Un cik nopratu- visai izsalcis, taču neko piedāvāt es tam nespēju- līdzi nekā nebija un pat sīknauda, kura būtu visai noderīga bija atstāta mājās. Man par brīnumu, šis kaķis man pienāca klāt un neko garšīgu negaidot sāka glausties gar kājām. Es pāris reizes viņu noglaudīju un viņš apgūlās man tieši pie kājām un tur arī palika guļot un skaļi murrājot. Ļoti ilgu laiku domāju, kāpēc saimnieki par viņu nerūpējās un kāpēc tas dzīvo tieši pie šīs daudzstāvenes.
Pēc kāda ilgāk nosēdēta momenta, man radās vajadzība izstaipīties, tā arī piecēlos kājās. Kaķis nekavējoties pieslējās kājās un sāka skaļi ņaudēt, es paspēru soli sānis un tas man uzleca virsū un nagus ielaida apgērbā. Es nekavējoties apsēdos un vienā acu mirklī viņš jau bija ieritinājies klēpī. Lai kā arī neizskatītos, bet viņam vairāk par ēdienu un ērtu migu bija vajadzīga cilvēka draudzība... Tieši mana... Arī man tad bija skumji, bet šis kaķis man deva tādu kā mieru- es palīdzēju viņam un viņš man... Neskatoties uz smago dzīvi un biežajiem noniecinošajiem acu skatieniem no garāmgājējiem, šis kaķis man uzticējās... Tas man lika domāt par tādām lietām, par kurām ikdienā neaizdomājos. Labākais pavadītais laiks pēdējā mēnea laikā- un ne cilvēku, bet nepazīstama dzīvnieka sabiedrībā...
