Saki ko vēlies,
Pirms tu cēlies,
Tu vēl ilgi kriti,
Ne jau tu mani siti,
Sitējs tomēr biju es,
Sitienā ietverot dusmas, kas nes.
Es neesmu Grafomāns,
Kaut manī valda pašapmāns,
Manas lirikas nav komerciālas,
Pat, ja dažreiz no raelitātes tālas,
Taču man navajag Faktu,
Lai mazliet patiesības raktu.
Man vajag mzliet no laimes,
Tās, kas dzīves galvenais laimests,
Kas pakal netiek mests,
Vai klāt uz paplātes nests.
Man vajag jūtas, pat tematu,
Lai sāktu debates,
Par to, ka pat ne es,
Pat ne tu,
Man tukšu tekstu nepiedotu,
Pat kapeiku neiedotu.
Es nevaru izteikt sāpes,
Kas deldē kā slāpes,
Ka tauta aizlido, lai turētu dzīvību,
Aizmirstot visas cīņas par brīvību,
Cenšoties atrast laimi citur,
Jo šeit viņus nekas vairs netur.
Asaras iesprūst kaklā,
Un es joprojām dusmās aklās,
Speru zemi gaisā –
Visus simt iznirelus iemest maisā,
Un nolaist dzili upē,
Lai tur ar mūsu laimi stutē.
Kā aklais es pēc taisnības taustos,
Aiz sāpēm izmisis neraudu, bet blaustos,
Izplūstot simtprocentīgos lāstos,
Par to, kā viņi, tautas makus glāstot,
Pacel savu labklājības līmeni,
Spraužot pie sienas prolitiriāšu ģīmetni.
Resnais mērgli, uz ko tu ceri?
Jūs tikai dvēselu suteneri,
Uz citu asarām uzpildat mantu,
Tikai meistarīgi, nepiesienot pantu.
Nē, šoreiz temats mainās,
Izrāde turpināsies 13 ainās,
No kurām 7 būs par prātu,
Kurš pildīts ar neizprotamu sātu,
Ka nesaproti vai dedzināt sārtu,
Vai vienkārši kokā kārt,
Jo tavai apziņai tas neliekas dabiski,
Pat tamborēt proti tikai labiski,
Neaizdomājoties par veidu kreiso.
Un viso šo beidzot,
Es apstāšos tikai uz minūti,
Lieliski tavu attieksmi zinot,
Ka sapņi ir tikai idilles aklas
Jo no tevis jēgas, cik ūdenī no malkas.
Tgad, kad papildtēma ir beigta,
Atgriezīšos pe iepriekš teiktā –
Par dzīves garšu, smaržu un būtību,
Kur tajā tu redzi savu sūtību?
