5.nodaļa.
Tā smarža man iecirtās stipri nāsīs. Saviebu seju un atvēru acis. Spirts.
- Beidzot.
Man blakus sēdošais Niklāvs noteica un padeva man ūdensglāzi. Pierausos sēdus un sajutu smeldzīgu sāpi celī.
- Viss labi?
Viņš jautāja. Rīkle bija neciešami sausa. Pasniedzos pēc ūdensglāzes un izdzēru to tukšu.
- Nē.
Pieskāros ar pirkstiem celim un sāpēs ievaidējos.
- Neaiztiec! Aiziešu pēc aptieciņas.
Niklāvs paņēma tukšo glāzi un nozuda aiz durvīm. Izbraucu ar roku cauri matiem,kas bija sapinkājušies ar jūras vēju. Es atrados Niklāva istabā. Vismaz tā tam vajadzēja būt,jo pa kreisi no manis atradās liels logs,kas veda uz jumtiņu. Iekodu apakšlūpā,saprasdama,ka atrodos nepazīstama puiša istabā.
- Labi,novelc bikses.
Niklāvs ,ienācis istabā,noteica.
- Pagaidi,pagaidi. Es nevilkšu nost savas bikses!
Nošņacu un ievilku augumu dziļāk gūltā. Ā,labi,vēl es atrados sveša puiša gultā.
- Labi,iedošu tev kādas treniņbikses,varēsi uzvilkt tās.
Niklāvs atvēra skapi un sāka rakņāties pa tā saturu. Paskatījos uz sienu sev priekša. Tā bija noklāta ar visādām bildēm. Grupas,filmas,cilvēki,daba,dzīvnieki. Kā milzīga bilžu gallerija,kurā varēja atrast visu. Pierausos kājās. Celis kā negudrs sāpēja,bet ,par spīti tam, es piegāju tuvāk sienai. Es nevarēju pateikt kādā krāsā tā ir,jo ikviens gabaliņš bija noklāts ar bildēm. Pamanīju kādā bildē Niklāvu sēžam laivā,bet citā kādu baltu suni,skrienot ezerā. Vai viņš bija iemūžinājis visas šīs bildes?
- Pēc tam varēsi skatīties,nāc.
Puisis mani atkal nokomandēja.
- Man nevajag ,lai tu mani ārstē!
Meloju pati sev,jusdama kā celis sūrst.
- Neniķojies,gribi,lai uz slimnīcu pēc tam ved,kad būsi inficējusies ar visādiem mēsliem?
Niklāvs meta bikses manā virzienā,bet tās piezemējās metru pa labi no manis.
- Tagad man jāliecas vēl pakaļ.
Nošņācu un pacēlu bikses.
- Neskaties!
Nobolīju acis.
- Meitenes neesmu redzējis?
Viņš iesmējās,bet pagriezās ar skatu pret sienu. Apsēdos uz krēsla un palūkojos uz džinsu biksēm,kas bija notraipītas ar smiltīm. Atpogāju priekšējo pogu un vilku tās nost. Džinsa audums ik pa brītiņam pieskārās manam celim,atstājot sajūtu,ka kāds man skrāpētu,bet ,kad nodabūju nost bikses,sapratu,ka pušums nav nemaz tik traks. Puisis man bija iedevis pelēkas treniņbikes,kuras es ātri dabūju virsū.
- Un ko tu grasies darīt?
Apsēdos blakus Niklāvam,kurš rokās tureja vati un ūdens pudeli.
- Nekas nesāpēs,ja to tu gribi zināt.
- Es nebaidos,ja to tu gribi zināt.
Nemaz netaisījos atdzīties,ka patiesībā baidos. Uzvilku vienu bikšu staru uz augšu.
- Tikai nekusties. Un varu mierināt ar to,ka tas nav ūdeņradis. Tikai ūdens.
Saslapinajis vati ar ūdeni viņš viegli nobrauca gar manu pušumu.
- Sāp?
Viņš noprasīja,otriez braucot pāri celim.
- Nē.
Atbildēju. Niklāvs aptina marli ap celi un sasēja mezglu. Sajutos kā bērnībā,kad mācijos braukt ar riteni- sabružāti ceļi bija mana ikdiena.
- Nu re. Nebija nemaz tik traki.
Nolicis ūdenspudeli uz galda,viņš iekārtojās gultā.
- Es tagad iešu.
Noteicu un piecēlos kājās,bikšu starai pārkrītot pār manu kāju. Tikai tagad atmiņā atgriezās aina ar pludmali un īsto iemeslu,kāpēc esmu šeit. Jutu kā manī sakāpj bailes un kājas paliek mīkstas. Līdzsvars sāka pazust un es atspiedos pret sienu. Es taču tagad varēju vēl gulēt uz akmeņainā ceļa vai kādā bagāžniekā. Vai Niklāvs mani izglāba?
- Tu vari mazliet te pagulēt,ja jūties slikti.
Puisis ieminējās.
- Nē,man jāiet. Negribu,lai vecaki zina,ka neesmu mājās.
Piegāju pie loga un pagriezu vaļā rokturi. No puiša istabas varēja redzēt manu. Tagad vismaz zināšu,ka jātur ciet aizskari. Logi viegli atvērās katrs uz savu pusi un es drīz vien jau biju loga otrā pusē.
- Tad līdz rītam?
Niklāvs noprasīja,bet es izlikos viņu nedzirdam. Pārkāpu uz sava jumta un ierāpos istabā.
Beidzot arī atradu laiku uzrakstīt nākamo nodaļu. Atvainojos vēlreiz par kavēšanos. Lūdzu ,izsakiet savas domas,jo vairāk labas atsauksmes,jo ātrāk nodaļas.
