Turpinājums manam iesāktajam stāstam par pusaugu meiteni, 13-gadnieci, atkārtošos, tas NAV mīlasstāsts.
Pirmā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ups/717820
#Ups *23
68
0
*Es saraucu pieri
P. - zinu tikai to, ka viņu sauc Amanda un viņa ir mana kaimiņiene.
M. - Vou... labi, pazūdi, ja?
Pēteris aizgāja.
Marta paplēstu muti raudzījās manī.
M. - Ej Tu Nost!!
A. - Es taču teicu!
M. - Redzi, to, puiku blakus Pēterim, nu, to ar zaļo džemperi? - tas ir Kārlis, smuks, vai ne?
A. - Gaumes lieta.
M. - Jā... Viņš, starpcitu iet manā klasē.
A. - Pēteris, vai zaļais džemperis?
M. - Abi...
A. - Tev laikam patīk zaļais džemperis?
M. - Ja tu cinātu cik ļoti...
Atskanēja zvans. Atkal bija jāiet uz klasi.
.
Pirmdiena, 2015. gada 14. septembris
PĒCPUSDIENA -
Skola bija beidzot galā, dažas piezīmes dienasgrāmatā, divnieks un nulle matemātikā, taču diena diezgan laba...
Pēc skolas ar Martu sarunājām satikties.
Es viņu gaidīju pie skolas velosipēdu stāvvietas.
Pie manis pienāca Pēteris.
P. - Tātad, Amanda?
A. - Jā?
P. - Kur tu tagad dodies?
A. - Gaidu Martu.
P. - Ā. Un ko tu dari vakarā?
*Tas jau izklausījās pēc randiņa sarunāšanas
A. - Neko.
P. - Tad jau vakarā tiksimies!
A. - Atā...
Pēteris aizbrauca pie saviem draugiem, pamāja ar galvu un viņi visi sāka atkal smieties... tas izskatījās nelāgi...
No skolas iznāca Marta.
M. - Tu zini ko? Man jau apriebusies tā matenes učene! Fuj, viņa man ielika nulli ar mīnusu!
A. - Laimīgā...
M. - Kas tad tev?
A. - Aj, nav svarīgi...
M. - Labi, kas tev ar to Pēteri?
A. - Viņš teica, ka vakarā piekāps, bet es negribu...
M. - euuu, cik forši!
A. - Man liekas kautkas tur nav labi...
M. - redzēsi viss būs labi!
A. - Un kas tev ar zaļo džemperi?
M. - Joprojām patīk...
*Es smaidīju
Marta mani iedunkāja.
Ar Martu aizgājām līdz pat manai mājai.
A. - nu re, te es dzīvoju, un tur dzīvo Pēteris.
*Es norādīju uz blakus māju
M. - Tik tuvu?! Tas jau norāda uz to, ka drīz jums būs bērni!
A. - Fujj, tu traka? Nāc, es tev parādīšu prikolu...
Mēs iegājām mājā, uzkāpām augšstāvā, manā istabā un piegājām pie mana loga.
M. - ā, smuks logs!
A. - nē, nē, redzi to otru logu, kas ir aiz mana loga?!
M. - nu?
A. - tas ir Pētera logs.
M. - Jums būs trīnīši!
A. - Nu Marta, beidz!
Pa logu varēja redzēt, kā uz Pētera māju atnāk viņa draugi ar Pēteri.
M. - Amand, skaties!
*Mēs pielipām pie loga
Pēterim rokās bija miltu paka un Kārlim divas olu kastītes.
M. - Viņi laikam taisīs pankūkas...
A. - nu tu nu gan esi naiva...
M. - a ko tu domā?
A. - nav svarīgi.
M. - Amanda! Davai, stāsti!
A. - nu... man ir tāda sajūta, ka Pēteris grib mani izjokot... vispirms tie smiekli pie skolas... tagad jau olas.
M. - neuztraucies! viss būs Ok.
A. - Jā...
M. - Man gan tagad laikam laiks doties.. līdz rītam!
A. - čau!
Marta aizgāja. Es aizvēru žalūziju un ieslēdzu datoru. Pa manu logu kaut kas trāpija...
Es domāju, ka sākas 3. Pasaules karš...
#Dummmmmmm
Atkal... kāds dauzījās pie mana loga, es pavēru žalūziju un mans logs bija apmētāts ar olām. Es neko nevarēju redzēt, tāpēc atvēru logu vaļā, viena ola trāpīja tieši pa manu pieri. Es uz brīdi atslēdzos.
kad atjēdzos , man uz galvas bija pušums no olas. Es piecēlos un palūkojos pa logu. Manu logu no Pētera loga šķīra nieka 20 centimetri un pēkšņi uz manas galvas uzgāzās kaudze miltu. Es atkāpos dziļāk istabā.
Aizvēru logu un skrēju uz vannas istabu. Šausmas! - visi mati bija miltos, man asiņoja piere un ola bija iztecējusi pa visu manu seju. Es mēģināju atgriezt krānu, taču ūdens netecēja.
Es zvanīju mammai
A. - Mamm?? Kāpēc maums netek ūdens?
M. - ak, es taču pa visam aizmirsu... zem mūsu mājas pārplīsa ūdensvads... Ja vēlies padzerties, tad mazliet ūdens ir tēkannā.
A. - un kad būs ūdens?
M. - kad tētis atgriezīsies no darba.
A. - un cikos viņš beidz?
M. - šodien laikam pēc astoņiem.
*Es noliku klausuli
Isēdos vannas istabas stūrī un raudāju.
Kāds klauvēja pie durvīm...
Es ātri ar dvieli noslaucīju seju un uzliku lakatiņu.
Piegāju pie durvīm... sadūšojos un atvēru.
Tur stāvēja Pēteris.
Es aizcirtu durvis, gāju uz savu istabu paraudāt.
Iegāju savā istabā, iekritu gūltā un sķēru spilvenu.
P. - Amandaaaa!
*Pēteris bļāva no savas istabas loga.
P. - Amanda??!
Es viņu ignorēju.
P. - Amanda, bāc, nu, panāc!
Es piegāju pie loga, lai to aizvērtu....
Pēteris mani nofotografēja.
Es aizcirtu logu...
Kā viņš varēja....
Pienāca vakars...
Mājās ieradās mamma ar tēti.
M. - Labvakar, sauļuk, kā gāja skolā?
*Es nokāpu lejā pa trepēm
A. - Labi..
M. - Kāpēc tev ir lakats?!
*Mamma noņēma lakatu
M. - Amiņ, kas tev notika ar matiem?!
A. - Olas un milti.
M. - Tu cepi pankūkas?
A. - Nē.
M. - ko tad vēl?
A. - nē.
M. - Amanda! Kas notiek?
*Es uzgāju augšā.
Ieritinājos segā un domāju, kā atriebties.
Tētis klauvēja pie durvīm.
T. - Amanda, atver!
A. -Tēt, tu pats labi zini, ka manas durvis nevar aizslēgt.
T. - Ā, nu pareizi..
Tētis iegāja istabā.
T. - Kas tevi tā izjokoja?
A. - Kā tu zini, ka izjokoja?
T. - Pats tā mēdzu darīt.
A. - Tas puika no kaimiņiem.
T. - Viss skaidrs.
Tētis aizjozās prom no manas istabas
es ātri pieskrēju pie trepēm
A. - Tēt, lūdzu nevajag!
Bet tētis bija jau izgājis no mājas...
Atlika vien gaidīt...
Es piegāju pie loga un uzliku elkoņus uz palodzes.
Tētis dūšīgi piegāja pie Kaimiņpuika mājas, piezvanīja un atkāpās vienu soli atpakaļ.
Pa durvīm iznāca divreiz lielāks (gan platumā gan garumā) vecis nekā tētis.
Nepagāja ne ilgs laiks, kad atvērās Pētera istabas logs.
P. - Klau, psst, Amanda!
Es viņu ignorēju
P. - Glāb, glāb, lūdzu, Amanda!!!
Es viņu joprojām ignorēju un lūkojos uz to milzīgo vīrieti.
P. - Piedod!!!
Es vienkārši nogāju nost no loga.
.
Vakariņās mums bija vistas zupa.
Es ne maz nevarēju apēst daudz, jo mani mocija zinķāre, kāpēc Pēteris teica : `glāb` ?
A. - Eu, tēt, kas tas bija par būdīgo veci kaimiņos?
T. - Nezinu, laikam tā puika tēvs vai kas...
A. - Un ko jūs runājāt?
T. - Lai savalda savu draņķa puiku.
A. - ā.
Pirms iešanas gulēt, es atvēru savas istabas logu, lai ienāktu svaigs gaiss.
Šī nakts bija briesmīga, jo nepārtraukti kāds no kaimiņpuiku mājas briesmīgi bļāva un šķindēja lietas.
Man bija bail...
Tev patiks šie raksti
