Un palika tikai smaids1

"Es gribu cepumus," jau atkal izdvesa mazais, izlaistais bērnelis.

“Es jau teicu, sākumā uztaisi skolas darbu un tad dabūsi cepumus. Nāc, palīdzēšu.”

Māte paņēma dažus kartupeļus. “Kā būtu, ja mēs projektu dienai uztaisītu personificētus dārzeņus,“ māte centās nebūt garlaicīga. Arī viņai riebās dumjie skolas projekti, bet brīžiem jādara tas, ko nevēlies. Un kā sieviete viņa to saprata ļoti labi. Par to domājot, sieviete pavisam nedaudz saviebās, - šonedēļ draugam beidzas komandējums un viņš kā parasti testēs viņas vemšanas refleksu. Bet dzīve nav viegla. Kāpēc lai tā tāda būtu?! To visu domādama, viņa izgreba vienu dārzeni. “Lūk, skaties,- smaidošs dārzenis!” Tad viņa nomazgāja vairākus kartupeļus un nolika tos uz galda, un aicināja Andri tiem piešķirt dažādas cilvēciskas emocijas. Bēdas, prieku, visu to, kas dārzeņiem nav dots.
Viņa atstāja mazo bērnu vienu un aizgāja uz dzīvojamo istabu, kur to jau digitālajā pasaulē gaidīja viņas draudzenes.

Mazais Andris gan neplānoja taisīt garlaicīgo, dumjo skolas darbu. Viņš domāja par cepumiem. Tie atrodas uz plaukta. Tik tuvu un tik neaizsniedzmi vienlaicīgi. Viņš pārlaida acis pār necilo virtuvi un sirds sāka sisties straujāk. Liekas: risinājums ir atrasts. Pārliecinājies, ka mates uzmanība pieder elektroniskajai plastmasas kastei, paņēma ķebli un piestūma to pie izlietnes, virs kuras bija piekārts plaukts ar dārgumu burku. Tad uzrāpās uz slidenās metāla izlietnes malas un centās klusu atvērt skapīti. Šie centieni gan neizrādījās veiksmīgi. Eņģes skaļi iečīkstējās. Viņš sabijās, nogaidīja mirkli… nekā, māte nenāca. Varēja turpināt iesākto.

Mazie pirksti nepiekāpīgi centās sasniegt burku, bet tā atradās tikai dažus centimetrus par augstu. Nedrīkst zaudēt cīņu burkai! Viņš saslējās pirkstgalos un pavilka smago stikla priekšmetu uz savu pusi. Burka krita, Andris to ķēra ar abām rokām. Notvēris smago priekšmetus, viņš zaudēja līdzsvaru un atmuguriski piezemējās uz akmens flīzēm.

Izdzirdējusi troksni, viņa tam nepievērsa lielu uzmanību, bet, kad suns kļuva neciešami uzmācīgs, viņa nolēma uz īsu brīdi pamest virtuālo pasaui, lai paraudzītos, kas notiek īstajā. “Andri, ko atkal esi sada…” viņas balss aptrūkās teikuma vidū, sakarīgos vārdus nomainīja izbaiļu un izmisuma kliedziens.

Bērns gulēja uz zemes, pilnīgi nekustīgs. Uz grīdas bija asins peļķe un netālu mētājās ādas gabals ar matiem. Burka bija sašķīdusi un suns jau grauza cepumus. Izmisumā, viņa pat nepamanīja, ka uzkāpusi uz prāva stikla fragmenta un asiņo arī pati. Asins zudums apvienojumā ar šokējošo situāciju atņēma samaņu arī jaunajai mātei. Par laimi draudzene datora otrā gala izdzirdēja kliedzienu un izsauca “ātros”.

Kad viņa slimnīcā piecēlās, ap gultu stāvēja vairāki ārsti. Viņai pat tobrīd nešķita svarīgi, cik daudz asins zaudējusi, cik ilgi trauma dzīs. Viņa tikai vēlējās redzēt savu bērnu. Māte centās nostāties uz savām kājām, bet asas sāpes to iegāza atpakaļ gultā. Ārsts centās viņu mierināt un lika sanitārei atvest ratiņkrēslu.

Ar sanitāres palīdzību izdevās nokļūt līdz Andra palātai. Tur viņš gulēja pilnīgi nekustīgs. Natbildēja pat uz savu vārdu. Viņa lūdza Dievu, bet nekas nešķita palīdzam. Pa radio no personāla atpūtas telpas klusu skanēja viņu abu mīļākā dziesma. Māte sāka dziedāt līdzi un puisēns sāka smaidīt. Izmisuma asarām pievienojās prieka asaras. Māte vēl nezināja, ka tās būs pirmās un pēdējās prieka asaras.

Gāja dienas, nedēļas un mēneši. Andra stāvoklis stabilizējās, bet tur arī viss palika. Ja neskaita retos smaidus, viņš nereāģēja ne uz ko. Palika kā puķe vai tomāts, tikai pabarot ar ūdeni un savākt mēslus. Dzīvē nāca jaunas problēmas – cīņa par tiesībām uz valsts zālēm un citi sīkumi, bet Andris vairs nebija tas bērns, kas kādreiz. Viņš pat vairs nebija gliemeža līmenī.
Un tā palika vairs tikai smaidošs dārzenis.