Man nepatīk murgot, jo mani murgi piepildās. Vismaz pēdējais. Es jūtu, ka man trūkst gaisa. Šī šaurā, zemē apraktā koka kaste ir par mazu man kur nu vēl gaisam! Man nepatīk murgot, jo izrādās sapņi piepildās… Tie aprij tevi pat nenojaušot, kādu skādi rada. Neviens nedrīkst zināt savu nākotni. Pat es nē, jo tas iznīcina no iekšienes. Es sapņoju, ka būšu šeit un esmu. Jūtu asara norit man pār vaigu.
Es zinu, jūs teiksiet: „Cīnies, glābies!” Bet diemžēl es to jau darīju. Dauzīju šīs no koka dēļiem sistās sienas. Šis būs mans kaps! Esmu par vāju, lai cīnītos. Mans apbedījums un vienlaicīgi jaunas dzīvības radīšana, jo mana miesa kādam kļūs par mājām. Kādas šausmas… Es to negribu! Negribu, lai pār mani kāds rāpotu un mani ēstu. Man ir tik sasodīti bail! Bail no Nāves. Es nezinu, kas būs pēc tam. Man ir bail. Es slāpstu! Drudžaini velku pēdējās elpas un nebeidzu raudāt. Mans pakausis pulsē no sitiena, tik neciešami. Man ir bail, ka pēc manis nekas nepaliks, ka neviens mani neatcerēsies pat ar ļaunu! Man ir BAIL! Bail par to, ka es atslēgšos un nekad nepamodīšos, bail par to, ka neredzēšu vairs šīs pasaules skaistumu, bail par citiem. Bail, jo saprotu, ka visi mirst, un zeme, kas iespiedusies man starp pirkstiem, kļūs par viņu visu zemi.
Man nepatīk murgot, jo pamostoties no murga, es zinu, kas notiks! Smacējošs gaiss mani nogalina. Es redzu gar acīm skrienam savu bezjēdzīgo dzīvi. Kur paliks mans prāts, kur palikšu es? Es nebiju nekas un mirstot arī esmu nekas. Nē, tā tas nedrīkst būt! Es nedrīkstu ticēt tam, jo es esmu Eva. Jauna, dīvaina un viduvēja meitene no mazas pilsētas, kurā kādreiz bija 20 tūkstoši iedzīvotāju, bet tagad būs par vienu mazāk. Es nezinu vai viņi mani kaut vai pieminēs. Es tam ticēšu. Es ticu, ka esmu labs cilvēks. Es ticu, ka nāve nav sods, bet gan dāvana. Bet tik un tā es baidos, jo nezinu, kas notiks pēc tam. To es sapnī neredzēju.
Man jābūt mirušai. Man sirds jau nesit. Nespēju pakustēties, pat plakstiņus samirkšķināt. Jūtu tik zemes un apkārtējā meža smaržu. Vairs Nebaidos! Esmu brīva, garā atpestīta un šķīsta! Tāda sajūta – tik neaprakstāma. Nekas vairs nav svarīgi, nekam nav jēgas un nozīmes. Dienas un naktis savijas vienā tāpat kā Mēness un Saule. Es esmu! Man nav ķermeņa, bet es esmu! Es atveru acis, savas patiesās acis, atkal un atkal un ieraugu pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Un pateicos nāvei, jo viņa man sniegusi dāvanu. Vislabāko velti pasaulē – mūžīgo mieru!
Sāku izprast savu patieso esību. Vējš čalo koku lapās, stāstot par miera traucētājiem, zvaigznēm vērojot šo zemi, šīs mājas tik daudziem. Un tikai tagad pamanu. Mežs deg. Manas mūžības un miera mājas deg. Smarža, ko jūtu, ir sāpju, neredzama rūgtuma un nožēlas smarža, kas dveš no katra dzīvās dabas centimetra. Dzīvnieki bēg, cenšas glābties, kā reiz to darīju es. Bet viņi nespēj. Arī koki, zāle, papardes nespēj. Bet tie kliedz vienotā dievišķā harmonijā. Man sāp līdz ar viņiem. Jūtu viņu izmisumu, gribu palīdzēt. Tā tas nedrīkst būt. Viņi ir nevainīgi. Viņi neko nav nodarījuši, man jāpalīdz, lai kas notiktu. Mans miers nav svarīgs vairs. Es gribu palīdzēt! Cenšos pakustēties, bet nespēju pat ieelpot! Nē, tā tas nedrīkst notikt, mēs neesam vainīgi. NĒ! Kliedzu no visa spēka. Nē, nē, nē! NĒ! Man nav vajadzīgs mūžīgais miers, ja citi pēc manas aiziešanas cieš. Nē, es tā nevaru! NĒ!
Mans zārks atsprāgst vaļā! Visapkārt deg koki. Viss kliedz, vēl joprojām kliedz! Es kliedzu, elpoju un kliedzu! Katrs elpas vilciens pilns sāpju, dūmi kož acīs, liekot manām acīm raudāt. Nekam nav nozīmes, kā tikai viņiem, mežam un tā dzīvajām radībām. Rāpjos ārā no sava sprosta, rokām iegrimstot zemē, jau siltā no uguns tuvuma. Man ir bail. Man atkal ir bail, bet šoreiz par to, ka mirst citi, nevis es. Man jāpalīdz, man kaut kas ir jādara, bet es spēju tik kliegt, saukt palīgā. Es rāpjos tuvāk ugunij un kliedzu nē! Kliedzu tai sejā nē! Tai nav tiesību tēlot nāvi! Tai nav! Cilvēku radītajai ugunij nav tiesību. Nē! Mežonīgs kliedziens no maniem sirds dziļumiem izlaužas uz āru un liek ugunij noplakt. Tā padodas sava radītāja – cilvēka - priekšā. Uguns mēles vairs nelaiza koku stumbrus, zāli un dzīvnieku miesas, manu ķermeni. Mūs vairs neskar neviens sāpju un siltuma vilnis. Mežs uzvarēja, tas uzvarēja. Un atkal es raudu, bet šoreiz pateicīgā svētumā par to, ka viņi ir glābti un mans miers arī.
Esmu tik nogurusi, nekam nav spēka pat domām un saprātam nē. Ķermenis prasa atpūtu, miegu un meža dzīvību. Neviens vairs nekliedz, negriež man ausīs. Mežs sāk atjaunoties, tas dzied savu dziesmu. Man kā šūpuļdziesma tā. Dabas vienotā balss, pateicības balss. Manu topošo sapņu un tagadējo sirdspukstu balss. Jūtu sapņi mani pārņem savā varā. Bet tagad es zinu, ja redzēšu sapni, mainīšu iznākumu tā, lai varētu palīdzēt nevis izvairīties. Un neviens nedrīkst to zināt, jo man neticēs un liegs palīdzēt. Tāpēc es klusēšu. Klusēšu tā kā man tas ir jādara, aizsargājot savu zemi.
