Ar autobusu biju atbraukusi uz kādu viesnīcu. Mani neuztrauca tas, vai tā ir dārga. Man uz kartes bija daudz naudas. Vismaz tā rakstīja tas psihopāts.
No vienas puses negribējās izmantot neko no tā, ko viņš ir devis. Taču man jau nemaz nebija izvēles. No kā tad vēl es varu dzīvot, ja ne no tās naudas? Laikam dažreiz vajag mācēt piekāpties un pārvarēt savu nepatiku pret dzīvei nepieciešamām lietām.
Tagad es gulēju uz gultas savā numuriņā un centos saprast, ko darīt tālāk. Man vajadzēja atrast kaut ko saistītu ar pagātni. Taču man pat nenācās meklēt. Pagātne mani jau bija atradusi. Un radās aizdomas, ka tā nelaidīs mani vaļā, pirms nebūšu tikusi ar to galā.
Taču ar ko lai sāk? Es nemaz nezinu, ko meklēju. Labi, laiks rādīs. Pagaidām ļaušu visam palikt kā ir. Gan jau gadījums pats mani atradīs.
Sāku prātot, kur es varētu aiziet, kad man ierūcās vēders. Nu lūk, atbilde ir skaidra. Man vajag paēst. Piecēlos no gultas un atkal uzvilku virsdrēbes. Aizslēdzu numuriņu un devos uz izejas pusi.
Vēl jau bija variants paēst viesnīcas restorānā vai pasūtīt ēdienu uz numuriņu, bet mani tas īpaši nevilināja. Un es tāpat jau vēlējos izvēdināt galvu.
Pa ielu devos uz tuvākās kafejnīcas pusi. Ejot garām veikala skatlogam, paraudzījos stikla atspīdumā.
Tajā atspoguļojās visa iela. Taču priekšplānā stāvēja vidēji gara auguma meitene ar matiem, kas ir nesaprotamā krāsā, sasietiem copē. Es pati nevarēju saprast, vai tie ir blondi, vai brūni. Laikam kaut kas pa vidu. Viņas seja nebija ne ar ko ievērojama. Tā nebija skaista, bet nebija arī riebīga. Drīzāk-neievērojama. Arī tumšie džinsi un melnā jaka īpaši neizcēlās.
Es ne ar ko neizcēlos. Tādi bija visi apkārt. Taču kaut kas pievērsa manu uzmanību. Tas atradās netālu aiz manis. Ja es nebūtu ieskatījusies, noteikti nepamanītu vīrieti tērptu melnās drēbēs, kas stāv pretējā ielas pusē un vēro mani.
Jau atkal kāds no tiem psihopātiem? Ko viņš darīs šoreiz? Izvilks pistoli un nošaus mani? Vai arī metīs nazi? Stop! Tā jau ir paranoja. Maz uz ko var skatīties cilvēks. Varbūt viņš vienkārši skatās uz visiem cilvēkiem?
Man it kā izdevās sevi nomierināt, bet neomulīguma sajūta palika. Labākais, ko varēju darīt, bija iet prom no šejienes. Tā es arī rīkojos. Vienkārši gāju pa ielām, cenzdamās atcerēties ceļu, lai vēlāk tiktu atpakaļ uz viesnīcu.
Beidzot man priekšā bija kafejnīca. To sasniegusi, ļoti nopriecājos, jo vēders, pieradis pie regulāra ēdiena, jau prasīja ēst.
Kafejnīcā apsēdos vistālākajā stūrī. Tas bija iespējami tālu no logiem un ieejas. Vismaz šeit mani būs grūtāk pamanīt. Visu ceļu man tomēr sekoja tas vīrietis. Un tagad man, godīgi sakot, bija bail. Viņš noteikti to nedarīja tāpat vien.
- Labdien. Mani sauc Evelīna. Prieks jūs šeit redzēt. Lūdzu, ēdienkarte. - pat nebiju pamanījusi, ka pie manis pienāca oficiante. Viņas balss lika man salēkties.
Nervozi, bet iespējami neuzkrītoši nopētīju jauno meiteni, kas pienāca pie mana galdiņa. Viņa varētu būt aptuveni mana vecuma. Smieklīgi. Es pat nezinu, cik veca esmu.
Evelīna izskatījās pilnīgi parasta. Viņai bija īsi, rudi mati un brūnas acis. Nezinu, kāpēc man bija tāds ieradums visu nopētīt. Laikam palicis no iepriekšējās manis, kuru neatcerējos.
- Paldies. - pieklājīgi pasmaidīju meitenei un paņēmu ēdienkarti. Jau atverot to un ieraugot gardos ēdienus, mutē saskrēja siekalas. Es tiešām biju izsalkusi.
- Es ņemšu apelsīnu sulu, ceptu vistu un salātus. - pasūtīju, kad pie mana galdiņa atkal bija piemākusi oficiante. Viņa, atkal man uzsmaidījusi, savāca ēdienkarti un aizgāja.
Atlikušo laiku varēju mierīgi pavadīt, gaidot ēdienu un tad ēdot. Pa šo laiku es centos nomierināt sevi. Man vienkārši liekas. Tas jau ir paranoiski.
Paēdusi samaksāju par ēdienu un atstāju Evelīnai diezgan labu dzeramnaudu. Vismaz viņa izskatījās iepriecināta. Tas arī man lika pasmaidīt. Tomēr tas ir tik patīkami, darīt citam labu. Un tad apzināties, ka esi iepriecinājis to cilvēku.
Tikai izgājusi ārā, ievēroju, ka ārā jau ir palicis tumšs. Tas jau atkal lika bailēm sažmiegt manu sirdi savā tvērienā. Noriju kamolu kaklā un nedrošā solī devos uz viesnīcas pusi. Žēl, ka tā ir tik tālu. Laikam labāk vajadzēja palikt tur un paēst hoteļa restorānā.
Aiz sevis izdzirdēju klusinātus soļus. Nervozi atskatījos, un tur jau viņš bija. Tas vīrietis melnajā.
Nemanāmi paātrināju soli, cerēdama atrauties no sekotāja. Tagad man vairs nebija šaubu, ka viņš mani novēro. Cerams, tikai novēro.
Priekšā bija tumša ieliņa. Vēl vairāk paātrināju soli. Ielas bija pilnīgi tukšas. Nebija neviena, kam lūgt palīdzību. Un soļi nepielūdzami tuvojās. Tulīt, tulīt viņš mani panāks. Un es nezinu, kas tad notiks.
Viņš jau bija man gandrīz aiz muguras. Es steidzos uz priekšu, bet neskrēju. Tam nebija jēgas. Vīrietis noteikti ir labākā fiziskajā formā par mani. Viņš mani panāktu bez pūlēm.
Sirds jau sažņaudzās bailēs no gaidāmā. Nē, no neizbēgamā. Un visdrīzāk tā būs nāve.
Domās jau sāku atvadīties no visiem cilvēkiem, kurus pazinu. Un arī no tiem, kurus neatcerējos. Tādu gan jau ir daudz. Piedodiet, ka nepaspēju jūs atminēties un atrast. Piedodiet, un palieciet sveiki!
Apstājos un aizmiedzu acis. Man bija nežēlīgi bail. Taču nē. Es vienalga iešu uz priekšu. Es kustēšos. Līdz pašām beigām. Es nepadošos.
Atkal atvēru acis un drošā, stingrā solī devos uz priekšu. Man vairs nebija bail. Ja es tagad miršu, tad tā tam arī jābūt. Pacēlu galvu augšā un atmetu no sejas, izlīdušu no copes, šķipsnu.
Mazliet notrīsēju, kad aiz sevis sajutu smakojošu elpu. Tātad viņš jau ir klāt. Ar visu gribasspēku neļāvu sev apstāties un savilkties kamoliņā no bailēm. Tulīt viņš mani saķers. Man vairs nav izejas. Un glābiņa nebūs.
- Kāp iekšā! Ātri! - man uzsauca kāds svešs puisis. Viņa mašīna bija apstājusies tieši man blakus, un durvis bija aicinoši pavērtas.
Glābiņš ir klāt!
