Piedodiet, ka vakar nebija daļas. Man vienkārši nojuka dators un es nevarēju ielikt daļas. Ja iznāks, šodien varētu būt divas. Visiem foršu dienu! 
Kādu brīdi vienkārši lūkojos pazīstamajā sejā un centos izprast, ko jūtu. No vienas puses tas bija naids, bet no otras - prieks viņu ieraudzīt. Apmulsumā novērsos un centos ignorēt skatienu, ko jutu uz sevis. Tas burtiski dedzināja manī caurumu.
- Amālij, es braukšu mājās. Es priecājos, ka tevi satiku. - apskāvu meiteni sev blakus un devos uz savu mašīnu. Vairs nebija garastāvokļa palikt šeit.
Izbraucu no pūļa un braucu prom no sacīkšu vietas, mēģinādama saprast savas vēlmes. Kāda daļa manis alka satikt Ādamu, bet cita centās ieskaidrot, ka viņš ir nodevējs un slepkava. Bet es tiešām tam ticēju? Varbūt tas vienkārši bija iemesls, lai turētu vīrieti tālāk no sevis?
Strauji nobremzēju un tad apstājos pavisam. Man vajag mierīgi padomāt. Un braukšana tikai traucēs.
Palūkojos atpakaļskata spogulī, un tur jau tas bija. Melnais auto, kuru es tik ļoti gaidīju. Sekundes vilkās mokoši lēni. Bija tāda sajūta, ka mašīna knapi kustas. Mani pāršalca aizkaitinājuma vilnis. Vai tad nevar ātrāk?
Beidzot auto apstājās tieši aiz manējā. Tikko kā tika izslēgts motors, no mašīnas izkāpa tik ļoti pazīstamais stāvs. Mana seja pati izplūda smaidā, kuru es steidzīgi noslēpu. Viņš taču ir slepkava, vai ne? Taču pat prātā šis apgalvojums neskanēja īpaši pārliecinoši.
Manas puses durvis atvērās. Tas mani mazliet pārsteidza. Es biju domājusi, ka viņš iekāps mašīnā. Nu labi, varam aprunāties arī ārā.
Nesteidzīgi izkāpu no mašīnas un noriju siekalas. Tagad izšķirsies mans liktenis. Vai nu izrādīsies, ka viņš nav nodevējs, vai arī... Tālāk man pat domāt negribējās. Droši vien sāpīgāk par to, ka man jāmirst, būtu tas, ka mani nogalina viņš, tik dārgs man cilvēks.
- Beidzot es tevi atradu. - vīrietis izklausījās atvieglots nevis draudošs. Centos neizrādīt savu satraukumu un vienaldzīgi lūkojos uz zaļo zāli. Naktī tā izskatījās tik tumša, bet spilgta. Gluži kā manas acis.
- Melānij, paskaties uz mani! - Ādams lūdzās. Taču man bija bail pacelt skatienu. Es baidījos ieraudzīt viņā slepkavu. Labāk neredzēt neko.
Es nelūkojos uz vīrieti, bet jutu viņu ar katru savu nervu. Ādams bija tik tuvu, bet tajā pašā brīdī tālu. Es vēlējos, kaut viņš būtu man cieši klāt. Kaut es varētu viņam pieskarties. Taču tajā pašā brīdī viņš man bija neaizsniedzams, jo es baidījos pastiept roku. Man likās, ja es viņam uzticēšos, vēlāk sāpēs.
Tad viņš pacēla manu zodu un burtiski piespieda palūkoties uz sevi. Man vairs nebija izvēles. Uzmanīgi pavēros viņa sejā un ieraudzīju tajā daudz maiguma un mīlestības. Nevar būt, ka viņš tēlo!
Aizvēru acis, lai vairs neredzētu šo seju. Es vienkārši nespēju. Nē. Nedrīkst salūzt! Bet, redzot viņa acis, es nespēju pretoties.
Viņa pirksti uz zoda likās dedzinoši karsti. Bija tāda sajūta it kā āda tajā vietā degtu, bet neradītu sāpes.
- Es pēc tevis ilgojos. - viņš atkal ierunājās cerībā, ka es atbildēšu. Taču es turpināju spītīgi klusēt. Pati jutos kā mazs bērns, bet turpināju viņu ignorēt. Vai vismaz mēģināt to darīt.
- Mela, atbildi man, lūdzu! - viņš izmisīgi lūdzās. Taču es mazliet papurināju galvu. Ko lai es viņam saku? Ka uzskatu viņu par slepkavu un nodevēju? Bet tā tiešām ir?
- Tu mani uzskati par nodevēju? - viņa vārdi trāpīja tieši mērķī. Ielūkojos vīrieša acīs. Tajās bija tik daudz sāpju un vilšanās, ka es gandrīz sāku raudāt. Atkal noriju kamolu kaklā, bet turpināju vērties viņa acīs, lai arī sapratu, ka pareizāk būtu novērsties. Bet kad tad es kaut ko daru pareizi?
- Melānij, es nekad neesmu tevi nodevis. Es tevi pārāk mīlu, lai kaut ko tādu izdarītu. - Ādams centās mani pārliecināt. Taču es vienalga nespēju noticēt. Es neļāvu sev viņam noticēt.
Vīrieša acīs bija tik daudz sāpju, ka tās likās dega ciešanu liesmās. Es to nevarēju izturēt. Vēl pavisam mazliet un es padošos. Nē, esi stipra, Mela! Netici viņam! Tev vēlāk tas sāpēs!
Nākamā viņa rīcība pārsteidza mani. Vīrietis izvilka pistoli. Nu lūk, to jau varēja gaidīt. Sapratis, ka es neticu viņam, Ādams nolēma mani nogalināt.
Asaras lauzās ārā kopā ar milzīgu vilšanos. Lai vai kā es par viņu liku sev domāt, es nebiju gaidījusi, ka viņš tiešām izrādīsies slepkava un nodevējs. Man šķita, ka viņš tiešām mani mīl.
Nodūru galvu un centos nelaist ārā asaras. Man sāpēja, un es pat gribēju mirt. Tā būtu daudz vieglāk.
Nē, neraudi, Melānij. Tev taču palicis pavisam nedaudz. Pacieties mazdrusciņ! Esi stipra un parādi, ka nebaidies! Paskaties uz viņu tā drosmīgi un izaicinoši...
Taču es nespēju sev likt pacelt skatienu. Atkal redzēt viņa burvīgās acis, kas man meloja visu šo laiku. Nevaru!
Taču tad manās, klēpī saliktajās, plaukstās tika ielikts auksts metāls. Atvēru asarainās acis, un tās pašas šokā iepletās. Ko viņš dara? Viņš grib, lai es aizstāvos? Es to nedarīšu!
Manas vēsās plaukstas apkļāva Ādama siltās rokas. Viņš pacēla ieroci man rokās un pielika tā stobru sev pie krūtīm tieši sirds vietā.
Neticīgi palūkojos vispirms uz ieroci manās drebošajās rokās un tad uz Ādamu. Viņa sejā bija tik daudz skumju un sāpju, ka es vairs nespēju uz viņu pat paskatīties. Tas bija pārāk sāpīgi. Taču es turpināju sevi mocīt un lūkoties cilvēkā, kuru vēl nesen uzskatīju par slepkavu. Un tagad?
Tagad es nespēju padomāt. Visu manu prātu aizpildīja tikai sāpes par nodevību un apstulbums.
- Ja jau tu domā, ka es tev meloju, šauj! Tādiem nodevējiem nav vietas šajā pasaulē. Šauj, ja tam tici, Melānij! - viņš ieskatījās man dziļi acīs.
Vairs nesapratu, kā agrāk vēlējos nogalināt Ādamu. Ar ko es domāju? Kā es varētu viņu nošaut? Tas būtu pārāk sāpīgi gan morāli, gan fiziski.
Tajā brīdī es iedomājos, kā nospiežu gaili un iešauju viņam lodi krūtīs. Tajā vietā izplūst asinis un uz krekla izskatās kā roze... Nē, es to nespētu. Un tad es salūzu.
Asaras izlauzās no brūkošā sprosta un sāka tecēt pār maniem vaigiem, atstādamas sāļas sliedes.
Nodūru galvu un atlaidu ieroci. Es zaudēju cīņā pati ar sevi. Visa mana pārliecība par viņa vainu un vēlme turēt Ādamu tālāk no sevis izzuda. Es pati vairs neticēju, ka viņš ir vainīgais. Viņš man nemelotu.
Izlaidu auksto pistoli no rokām, un tā ar klusu būkšķi iekrita zālē. Tajā brīdī es spēju izjust tikai riebumu pret šo ieroci, kas agrāk man lika sajūsmināties.
Es ar to gandrīz nošāvu cilvēku, kurš man ir tik dārgs. Kā es varētu bez viņa dzīvot? Pie tam, ja es būtu viņa slepkava.
Aizvēru acis, lai vairs neko neredzētu. Man vairs nebija spēka. Sajūta bija tāda it kā es būtu noskrējusi vismaz dažus desmitus kilometru un tad vēl cīnījusies ar pasaules labākajiem bokseriem. Likās, tūlīt es sabrukšu, jo kājas nespēs mani noturēt.
Tieši tajā pašā brīdī maniem vaigiem pieskārās Ādama plaukstas. Vīrietis maigi ar īkšķiem noslaucīja manas asaras. Katrs pieskāriens mani satrieca ar jaunu karstuma vilni.
Līdz ar to mani pārņēma arī pārsteigums. Es biju tik izmocīta, bet vēl spēju kaut ko just. Iepriekš likās, ka manī ir tikai sāpes.
Manām lūpām pieskārās Ādama lūpas. Skūpsts bija nedrošs, jo viņš nebija pārliecināts, ka es to vēlos. Pat pirms es sāku domāt par to, vai vēlos atbildēt, ķermenis jau reaģēja.
Manas plaukstas nokļuva uz viņa vaigiem, un es atbildēju maigajam skūpstam. Lūk, tas bija tas, ko es alku no visas sirds.
Un tajā brīdī kā zibens šautra mani pārsteidza negaidīta atklāsme. Es taču viņu mīlu!
