Sāpes ir tās, kas mani apņem, tās, kas mani moka, bet kāpēc es vienkārši nevaru padoties? Jo mana dzīve tā ir lēmusi, lēmusi man dzīvot kaut arī citi mirst man apkārt, bet man ir jādzīvo. Jāparāda cik esmu spēcīga, cik man ir daudz drosmes, jo tādi es vienīgi spēju sevi pasargāt no turpmākām mokām.
Man ir jānoskatās, ka visi man apkārt mirst ar smaidu sejā, jo tādi es pierādu, ka man riebjas cilvēki, lai arī esmu viena no viņiem. Ar katru nākošo cilvēku, kas nomirst, mana sirds sagrūst, bet tad atkal atjaunojas, tādēļ vairs nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, kas sākumā mani vai grieza pušu.
Bet dzīve ir tik mokoša, un kāpēc tas bija jānotiek taisni tagad? Vēl nesen es domāju par precībām, par savu nākotni kopā ar savu apburošo vīru, kas bija visās jomās pats labākis. Un tad pār zemi pārlaidās melna tumsa, un saule pagaisa, pat vējš izzuda. Bija nomācos klusums, un tad sāka skanēt šausmīgi kliedzieni, kas pāršķēla klusumu.
Tajā mirkli es vēlējos dzīvot, nezinu, kas man bija ienācis prāta, bet es zināju, kas man ir jādara. Es satvēru tuvāko nazi, un iedūru to sava drauga sirdī. Tas bija tik instinktīvi, ka es pat nesapratu, ko es daru. Vēl atceros viņa apjukušo skatienu, un tad viņš sabruka man pie kājām. Viņa dzīvība bija zudusi uz visiem laikiem.
Tad es devos ārā uzbrukt cilvēkiem, tie bija tādā panikā, ka pat nespēja apjēgt, kad jau gulēja miruši. Es uzbruku kā slepkava, un centos nogalināt pēc iespējams vairāk. Tā bija man kā spēle, kur uzvarētājs dabū lielo laimestu, tikai es nezināju kādu. Spēju to tikai minēt. Varbūt tas bija nauda, varbūt kaut kas vēl vērtīgāks par naudu. Nemirstība!
Man minējums bija ļoti precīzs. Šī tumsa bija dzīva, tā atbrīvoja mūsu prātus, un mēs katrs kļuvām par to, kas mēs bijām būtībā. Viņa deva mums spēku, apmaiņa pret cilvēku dzīvībām. Jo vairāk es nogalināju, jo vairāk es sajutu iekšēju mieru, un spēku, kas manī ieplūda.
Es nebiju vienīgais cilvēks, kas vēlējās nogalināt citus cilvēkus, to bija daudz, jo daudzi vēlējās mūžīgu dzīvi. Mūžīgi dzīvot skaisti un stipri. Bet tumsa, kas valdīja pār mums, bija daudz ļaunāka. Tā redzēja, kas šeit notiek, un spēlei pievienoja vēl vienu lietu, ka mēs spēsim dzīvot tikai, tad, kad kādu nogalināsim.
Ja mēs apstājamies, tad šī spēle mums ir beigusies, bet tā kā palika aizvien mazāk cilvēku, tad arī mēs sākām slepkavot viens otru, jo katrs vēlējāmies palikt šeit vēl ilgāk.
Bet es esmu īpaša, man vairs tas nav jādara. Man vairs nav jānogalina cilvēki, lai dzīvotu, lai dzīvotu mūžīgi, man vienkārši ir jāsargā tumsa. Tumsa ir radība, kas ir spēcīgāka par jeb kuru, kuru pazīstu. Lai dzīvotu mūžīgi, man tikai jādzīvo blakus tumsai, un tā ir jāsargā no gaismas. No gaismas, kas ir pēdējais ierocis, lai iznīcinātu, tumsu šeit. Pēdējais, lai cilvēce izdzīvotu.
Gribētos, lai izsakāt, domas par šo sākumu stāstam.
Un neaizmirsti, ka gaidu nākamo daļu 
