Monikas dzimšanas diena.
Pieceļos agri, blakus Tedam. Pasmaidu un tad klusāsm izkāpju no gultas, paķeru drēbes un ieeji vannasistabā. Nomazgājos uzvilku rozā kleitu ar melnām strīpām un gaišī rozā mētelīti pa virsu, matu ieveidoju, uzskrāsojos, uzlieku Monikas un Teda dāvātās rotas.
Izeju no vannasistabas paņemu maku, telefonu, atslēgas un rokās paņemu kurpes.
Klusi nolavos lejā, iekāpju mašīnā un braucu uz veikalu.
Novietoju mašīnu stāvietā un dodos iekšā veikalā. Paņemu balonus, šampanieti, visādus saldumus. Samaksāju par pirkumiem, saliku tos maisā un eju uz mašīnu. Maisu ielieku bagāžniekā un dodos uz juvilierveikalu, kur esmu pasūtījusi Monikai dāvanu. Stāvot pie sarkanās gaismas skatlogā ieragu divus pārus kurpes, kuras Monika gribēju. Piestāju malā un ieeju veikalā. Mums ir vienāds izmērs, tāpēc uzmēru un paņemu abus pārus. Ar pirkumu iekāpju mašīnā un dodos uz juvilierveikalu.
Ieeju juvilierveikalā, nosaucu savu vārdu, saņemu savu pasūtījumu, samaksāju un tagad dodos atpakaļ uz mājām.
Pie mājām nonāku pēc pusstundas, viss vēl aiz vien kluss.
Uzkāpju augšā, smuki iepakotās mantas nolieku pie istabas durvīm ar lapiņu kur rakstīts MONIKAI. Klusi ieeju istabā, novelku kurpes, apģērbos pidžammā un iekāpju gultā. Es iemiegu.
" Staigāju pa parku, un tad es vēlējos apskatīt pilsētu no augšas, tāpēc iegāju pašā augstākajā ēkā, ko šajā pilsētā var atrast un uzgāju uz jumta. Piegēju pie malas un vēroju skatu. Tad es sajutu asu grūdienu un es kritu lejā. Es kliedzu."
No tā arī pamodos, pie manas gultas jau tuppēja noraizējusies Monika.
- Tas bija tikai slikts sapnis. Tikai slikts sapnis. -No vannasistabas iizskrēja Teds. Šortos un kreklā.
- Kas noticis?
- Tikai slikts sapnis. - Monika atbildēja manā vietā.
Es nekāpu ārā no gultas.
- Tu atgūsties un es gaidīšu jūs lejā, vituvē.
Viņa atvēra durvis.
- Akdievs. -Nekāpu ārā no gulta, tikai apsēdos un ietinos segā. Viņa lielo grozu ienesa istabā. Viņa sāka ar kurpēm.
- Diez, kas te iekšā? - viņa atpakoja tās vaļā, tad ķērās pie saldumiem un tad pie ķēdītem ar kuloniņiem. - Reičel, paldies.
- Kāpēc tu domā, ka tā biju es?
- Mīļā, tas ir tavs rokraksts. - viņa pavicināja lapiņu.
Es jutu, ka nosarktu. Viņa pieleca kājās un apskāva mani, iegāžoe mani atpakaļ guļus pozā.
- Tu esi visslabākā. Pa kuru laiku, tu to visu iegādājies.
- Šorīt. - pasmaidīju.
Monika un Teds pagaidīja, ka apģerbjos, es uzvilku to pašu ko no rīta.
- Dodamies.
Mēs nogājām lejā, un virtuvē stāvēja vacēki ar mazu kastīti rokās.
- Tas tev.
Tētis iedeva kastīti, bet mamma pagriezās un no galda paņēma kūku. Ar Monikas vārdu un 17.
Monika atvēra kastīti tajā bija mašīnas atslēgas BMW. Viņa bija pārsteigta, viņa saķēra manu roku un vilka uz garāžu. Tajā stāvēja melns BMW.
- Tāds, kādu es vēlējos.
Es pasmaidīju.
- Tu viņiem pateicu, kādu vēlos vai ne?
Es atkal pasmaidīju. Viņa apkrita man ap kaklu.
- Lec iekšā, izmetīsim kādu apli.
Iekāpām mašīnā un mēs uzsākām ceļu.
Mājās atgriezāmies pēc stundas. Iegājām iekšā pārsmējušās, laimīgas un jautras.
Aizgājām uz virtuvi un tur mūs jau gaidīja ar brokastīm.
