Izdzirdu būkšķim līdzīgu troksni un paveru durvis. Uz grīdas guļ Markuss, bet tam blakus stāv Stefans.
-Kas pie velna.. - Izdvešu, lūkodamās te uz apjukušo Stefanu, te uz bezsamaņā guļošo brāli, kuram no deguna tek asinis, veidojot nelielu peļķīti ap viņa seju.
-Kamilla, man vajadzēja būt pie tevis. - Stefans straujiem soļiem man tuvjojas un ierauj mani savā lāča tvērienā. Viņa ķermenis viegli dreb un sirds dauzās kā negudra. Stefana jaku klāj putekļu kārtiņa.
-Tu iesiti manam brālim? - Izraujos no tvēriena kā nepieradināms zvērs un notupstos līdzās brālim.
Markuss ir bezsamaņā, bet vismaz redzu viņa krūtis lēni cilājamies.
-Tas bija tavs brālis? - Stefans neveikli iejautājas.
-Markuss, lūdzu, mosties. - Papiliķēju viņam pa seju, ignorēdama Stefana jautājumu, - Markuss, atver acis! - Ķermenī aug panika.
-Mums viņš jāievelk iekšā pirms kāds šo visu ir ieraudzījis. - Stefans atkal ierunājas un negaidīdams manu atļauju, paņem Markusu aiz padusēm tā kā tādu miltu maisu.
Lūkojos uz bālgano seju, kura izskatās tik neaizsargāta. Viņš taču vēl aizvien ir tas pats mazais brālis, kurš mani tonakt pamodināja, padusē cieši iežmiedzis savu milzīgo plīša pērtiķīti. Es atceros viņa izbiedētās acis un krīta bālo seju, un viņa vārdus, ka tēta vairs nav.
Stefans Markusu iegulda manā gultā, un es aizveru klusām durvis aiz mums, atstājot gaitenī pārāk daudz atmiņu un pārdomu.
Nosēžos brālim līdzās un paņemu ūdens glāzi. Ar jakas piedurkni notīru piekaltušās asinis, kuras pielipušas pie viņa sejas. Noglaudu brāļa vaigu, un uz tā uzpil mana asara.
-Kamilla, piedod, es negribēju.. - Man aiz muguras čukstus ierunājas Stefans.
-Kā tu te vispār tiki? - Asaru pilnā balsī pajautāju, lai novērstu domas. Es negribu domāt par sarunu, kas norisinājās starp mani un brāli pirms Stefans viņam iesita.
-Ielavījos. Nakti pavadīju kaut kādas ķertās blondīnes istabā, mani gandrīz pieķēra, bet tā kā esmu te, tad jau kā saproti viss ir kārtībā. - Puisis atbild, izspiežot no manis smaidu. Marianna vienmēr ir šķitusi nedaudz savdabīga.
-Kāpēc tu to darīji? Es taču paskaidroju, ka mēs vairs nevaram tikties. - Atņurdu, glāstīdama Markusa seju.
-Jo es zināju, ka kāds tev tā liek teikt. Izlemt tavā vietā, neprasot kā jūties tu. - Stefans klusā balsī atbild. Man iekšā sažņaudzās asaru kamols, kas no vēdera kāpj uz kaklu. Kā viņš tik labi pazīst šīs sajūtas?
-Kamilla, tu man esi vajadzīga. Vairāk par visu.. - Viņš negaidīti saņem manu galvu savās plaukstās un piespiež savas lūpas manējām, atgādinot tās sajūtas, kuras es centos aprakt visu šo laiku.
Mūs iztraucē Markusa spurdziens. Brālis paver acis, zem vienas acs krāsojas pamatīgs zilums.
-Kas te notiek? - Viņš izdveš, pieceldamies gultā sēdus.
-Tas ir Stefans. - Ar roku norādu uz puisi, kurš nokaunējies stāv pie manas gultas un caur skropstām uzlūko Markusu.
-Skaidrs. Tu man ierkāvi ne par ko! - Markuss uzreiz protestē, pieri saraucis grumbās. Gluži kā tētis, kad viņam kaut kas nepatika..
-Atvaino. Es nezināju, ka tu esi Kamillas brālis.. - Stefans atbild, nezinādams, kur likt rokas.
Šī situācija mani uzjautrina, jo tā atgādina kaut kādu tiesas prāvu, kurā Markuss ir tiesnesis, bet Stefans - notiesātais.
-Un kas tu būtu? Nepiederošas personas te atrasties nedrīkst. - Markuss turpina uzbrukt.
-Baidos, ka viņš ir piederoša.. Tas ir mans draugs. - Atbildu, juzdama, kā vaigos iecērtas viegls sārtums. Mēs ar brāli parasti par tādām tēmām nerunājam.
-Ak, tā.. - Viņš tikai atbild un samiegtām acīm uzlūko Stefanu.
Kādu laiku telpā valda klusums. Aiz loga vēl aizvien bungo lietuslāses. Tās rada vienmērīgu, monotomu skaņu, kas atbalsojas visā ķermenī.
-Kamilla, es gribu, lai dodies man līdzi. - Beidzot Stefans ierunājas pirmais. Mēs abi pievēršam viņam izbrīnītus skatienus.
-Kā tu to domā? - Ievaicājos, jūtot, kā balss aiz patīkama satraukumu dreb.
-Dodies man līdzi, pamet visu. Tev nav jābūt cietumniecei vietā, kuru tu dēvē par mājām. - Viņš nopietni atbild, skatoties man acīs.
-Stef.. es.. - Sastomos, palūkodamās uz savām apbindētajām rokām, no kurām man ir kauns. Zem apsējiem slēpjas mans vājums, un es negribu, lai kāds to redzētu.
-Tev jāiet viņam līdzi. - Brālis pārliecināti ierunājas, - Mēs taču par to tieši runājām, pirms man gandrīz tika izlauzts deguns..
Tā tiešām bija. Markuss vēlējās mani pārliecināt, lai pārvācos citur, jo es te nobeigšoties un to nu viņš gan negrib, bet es viņu pārāk mīlu, lai aizietu, lai pamestu. Es negribu, lai viņš domātu, ka pēdējais tuvais cilvēks pat no viņa novēršas.
-Es.. nevaru aiziet tik vienkārši.. - Iesāku, lūkodamās uz kurpēm, - Mani meklēs.. - Pamatoju savas domas vai varbūt tās ir vienkārši atrunas.
-Tad mums ir jāizdara tā, lai tevi nemeklētu. - Stefs ierunājas, saņemdams manu roku savējā. Cauri augumam uzreiz izstrāvo pamatīgs elektrolādiņš. Viņš ir kā mans akumulators, kurš ar vienu pieskārienu spēj mani uzlādēt pilnībā.
-Kā tu to domā panākt? - Pajautāju, vērodama viņa lūpas, kuras ir nedaudz sasprēgājušas, bet vienalga izskatās kārdinošas.
-Mums tevi jāpadara par mirušu. - Viņš atbild, gaidīdams manu reakciju.
-Jā! Ģeniāli! - Markuss piebalso Stefana plānam. Mans brālis pat vēlas tikt no manis vaļā.
-Nav gan tas ģeniāli.. - Nomurminu.
-Man ir plāns, kurš varētu nostrādāt. - Stefans atkal ierunājas, lūkodamies uz Markusu, -Paldies, ka tu mani atbalsti. - Viņš nosaka un ievelk mani savā klēpī, piespiezdams degunu manam atslēgas kaulam.
-Ja es kādam tik ļoti patiktu, es rīkotos tāpat. - Markuss atbild, lūkodamies man acīs, - Es tevi mīlu, māšel, un tieši tāpēc mēs tevi dabūsim prom no šejienes. - Viņš apņēmības pilns apgalvo.
Pieceļos kājās un dodos pie brāļa. Ievelku viņu savā tvērienā un piespiežu pieri pie viņa pleca. Brālis turas braši, bet es jūtu, kā dreb viņa šaurie pleci.
Ja es tagad aiziešu atpakaļceļa vairs nebūs. Es pazaudēšu vienīgo cilvēku, kuru mīlu vairāk par visu pasaulē..
