Tātad man ir tikai jāapvieno spēki ar Moniku un tumšai jāsūt viņā, ja izdosies, tad viņš dzīvos - tumsas pasaulē, ja neizdosies - mirs.
Es vairāk nevarēju palikt pie Leo, man bija jānokļūst realitātē.
Atvēru acis, bija nakts, vai tiešām es Leo aizkavēju tik ilgi?
Monika jau gulēja, tāpēc man vajadzēja nogaidīt līdz rītam. Pagriezos uz sāna un mēģināju iemigt.
Pagāja kādas divdesmit minūtes, bet es vēl negulēju.
Izkāpu no gultas un aizgāju pie Monikas gultas.
- Monika. Monika. - sāku viņu kratīt. - Monika. Monika. - jau kliedzu.
Istabā ieskrēja vecāki.
- Reičel, kas noticis?
- Monika, Monik.
- Kas? - es apskāvu viņu cieši.
- Es zinu, kas mums jādara.
- Nu, ko šoreiz izdomāji.
- Mums jāapvieno spēki un tumšai jāsūta Tedā. Ja viņš izdzīvos viņš būs manā pakļautībā un tumsas pusē, bet ja neidzīvos, nu tad viņš būs beigts.
Draudzene, mani apskāva.
- Mamm, tēt, jūs mums iemācīsiet lietot spējas.
- Nav nepieciešams Reičel.
- Kāpēc?
- Es jau protu. Es tev palīdzēšu.
- Paldies. Var palikt gulēt tavā gultā, es negribu viena.
- Protams.
Izkāpu no gultas un piegāju un apķēru mammu.
- Neraizējies tik ļoti par mani.
Atlaidu mammu, uzvilku pidžammu un no savas gultas paņēmu spilvenu un segu.
Iekārtojos Monikas gultā.
- Paldies.
- Tev pašlaik, vajag draudzenes atbalstu, es saprotu.
Nākamajā rītā, pamodāmies uz skolu, tajā nekas interesants nenotika, vienīgi Teds nebija skolā, pēc skolas Monika man mācīja, kā pielietos spējas, un tā visu nedēļu.
Sestdiena.
Es šodien dosos pie Teda, vēlos uzzināt, kas viņam kaiš. Zinu, ka viņš būs dusmīgs, ka nebiju atnākusi ātrāk, bet man nebija laika, visu notērēju maģijai.
Apģērbos smukā zilā kleitā, uzvilku zābaku rotaslietas, arī izņēmu Teda rotas. Uzkrāsojos, matus sataisīju astē. Paņēmu maku, telefonu un atslēgas.
Iekāpu mašīnā un pēc desmit minūtēm biju klāt.
Durvis atvēra Leo.
- Sveiks, Ted. -izlikos, ka nepazīstu.
- Leo, kas tur atnācis? - Teds bļāva no istabas.
- Oj, atvainojos. - piemiedzu ar aci, lai viņš saprastu, ka tas ir kā joks.
Viņš uzsmaidīja.
- Pie tevis Ted.
- Pie manis neviens nenāk, pat Reičela, gan jau atradusi kādu citu kurš viņai saka es tevi mīlu. - viņš teica un tuvojās durvīm. Es biju pārteigta.
Pagriezos un gāju uz mašīnu.
- Reičel?!
- Jā, Ted es. Bet, es esmu tak tā, kura visiem saka es tevi mīlu un blablabla. Bet zini, es tikai es tevi mīlu esmu pateikusi trim cilvēkiem mammai, tētim un Monikai.
- Redzi, tu pat man to nevarēji pateikt.
- Jā, jo es baidījos, no savām jūtām. Baidījos, ka tu man pateiksi es tevi mīlu, es kā muļķe noticēšu, bet pēc tam es tev apnikšu un tu aiziesi. Un tas piepildījās. Paldies Tev, ka mani padārīji par muļķi. Un kāpēc, es tevi neapciemoju, jo es gatavojos kam īpašam, lai iepriecinātu tevi, bet paldies tu atviegloji manu dzīvi.
Es pagriezos un raitā solī devos uz mašīnu, es nepaspēju atvērt durvis, jo Teds mani apskāva no mugurpuses.
- Piedod.
- Tev nav apnicis mani sāpināt un pēc tam atvainoties?
- Tev ir mani gredzeni. - viņš novirzijās no tēmas.
- Jā es viņus uzvilku kā apliecinājumu, ka mīlu tevi. - automātiski roku pieliku priekšā mutei.
- Tu mani mīli?
Es klusēju, man bija bail dzirdēt savu atbildi.
Teds to saprata, tāpēc mani noskūpstīja, es tam atbildēju.
- Stop.
- Kas?
- Es vēl neesmu pārliecināta, vai tu esi manis cienīgs. Vai tev kaut kur aiz stūra neslēpjas kāda cita.
Es biju viņa apskāvienā un piespiesta pie mašīnas, es nekur nevarēju tikt. Es skatījos viņa zaļajās acīs un pasmaidīju.
- Aizbraucam kaut kur?
- Tu esi slims.
- Man vienalga, es gribu būt ar tevi.
- Es aizbraukšu uz veikalu sapirkšos šokolādi un tad braukšu pie tevis, atpakaļ.
- Labi, bet mani māc šaubas, ka tu neatgriezīsies.
- Es atgriezīšos, es apsolu.
Iekāpu mašīnā un braucu uz veikala pusi. Visu npirkusi, braucu atpakaļ, bet pie vajadzīgā pagrieziena es nogriezos uz citu pusi. Man bija nedaudz bail.
