Es ignorēju vecākus un Moniku. Aizgāju uz vannasistabu uzliku kosmētiku, apģērbos uzvilku rotaslietas. Izgāju istabā, paņēmu naudu, atslēgas, ieliku kabatā. Paņēmu telefonu. Nekādi jaunumi.
Lēnā garā devos uz parku.
Iegāju parkā, tiku līdz dīķim, bet kārtējo reizi nožēloju.
Teds skūpstījās ar citu, bet tad es atcerējos par Leo.
Atkal izgāju no realitātes un biju Leo istabā, viņš vēl aizvien kaut ko meklēja.
- Tu atgriezies?
- Es jau dodos.
Iekļuvu relitātē. Man priekšā stāvēja Teds.
- Sveika.
- Vai es tev vispār kaut ko nozīmēju?
- Loģiski.
- Ko? Esmu kārtējā meitene ar kuru tu paspēlējies un tad astāj grāvī salauztu? Paldies, bet man to nevajag.
- Nē, tā nav.
- Kā tad ir?
- Es Tevi mīlu.
- Tā tu man arī teici. - parādījās kaut kāda meitene.
- Zini, tiec pats galā ar sevi un tad meklē mani. - pagriezos un aizgāju.
Kāpēc, kāpēc pēdējās dienās es tieku sāpināta, vai, tas nozīmē, ka man ir jānovāc Teds, jābeidz karš un tad man atkal viss būs labi, tad man atkal nesāpinās. Bet tad mana dvēsele būs mirusi un es vairāk neko nevarēšu mainīt, neko.
Iegāju mājās, uzkrēju augšā, paņēmu mašinas atslēgas. Iekāpu mašīnā un braucu vienkārši braucu, man vienalga kur, tikai tālāk, lai varu apdomāt ko darīt tālāk.
Pēc stundas nonācu kādā brīnišķīgā vietā. Es biju kalnā no kura var redzēt brīnišķīgu skatu. Izkāpu no mašīnas, apgūlos zemē un lūkojos zvaigznēs.
Man nebija ne mazākās jausmas ko vēlos. Sirds saka vienu, saprāts citu..
Sirds grib, lai glābju Tedu, bet saprāts ģimeni.
Nemanot biju iemigusi, pamodos no saules stariem, neraksturīgi novembrim.
Piecēlos sēdus, no kabatas izņēmu telefonu.
50 neatbildēti zvanim, nratbildēti sms.
10 zvani Monika, 35 zvani mamma, 5 zvani Teds.
- Tārad, Tedam neesmu tik svarīga.
3 sms no Teda 1 no mammas un 1 no Monikas.
- Piedod, ka Tevi sāpināju. Es sapratu, ka mīlu tikai tevi un nevienu citu. Teds.
- Reičel, es to nopietni!
- Tikko uzzināju, ka esi pazudusi! Kur tu esi? Es uztraucos!
- Jā, kā tad!
- Meitiņ, kur tu esi, es uztraucos. Es nevaru aizmigt, jo nāk prātā viss sliktākais. Es zinu, ka esi liela, bet es uztraucos, mīļā kur tu esi?
- Hey, Reičel, vecāki uztraucas tik pat ļoti cik es. Kur pie velna tu esi? Reičel.
Atbildēju uz mammas īsziņu.
- Viss OK. Pēc pusotras stundas būšu klāt.
Tādu pašu uzrakstīju Monikai.
Iekāpu mašīnā, iedarbināju motoru un uzsāku ceļu uz mājām.
Pēc pusstundas apstājos pie bendzīntanka, uzpildīju degvielu un nopirku zaļo tēju.
Iekāpu atpakaļ mašīnā un pēc kāda laika biju mājās.
Pat nepaspēju izkāpt no mašīnas, kad mamma mani bija apskāvusi.
Viņai bija noraudāta seja un zilgani riņķi zem acīm, tas liecināja, ka viņa tiešām nav gulējusi.
- Kur tu biji?
- Kādā vietā, ko neatklāšu nevienam.
- Ko tu tur darīji?
- Domāju.
- Labi, ejam ēst brokastis.
Apsēdos pie galda. Mamma uzlika ēdienu.
- Paldies, es došos gulēt.
Iegāju istabā un manā gultā gulēja Teds. Ko tas nozīmē?
Klusi un mierīgi iekāpu gultā un viņu no tās izgrūdu.
- HEY.
Apsedzos, pagriezos uz sānu un aizvēru acis.
- Reičel.
- Lūdzu liec man mieru, es gribu gulēt. - viņš pieliecās un noskūpstīja mani. Viņam nebija migurā krekls atklājot viņa dievīgo ķermeni.
Viņa krekls mētājās uz Monikas gultas. Atrāvos. Es nespēju noticēt, kāpēc visi mani sāpina.
Palīdu zem segas saritinājos mazā kunkulītī un aizmigu, bet pirms tam es sapratu man tas ir jādara, man ir jānovāc Teds.
