Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #107
"Es pasūtīju parūku un tā tikko atnāca. Bet kāpēc kastē bez tās ir galvaskauss un telefons?" klausulē skanēja jau trešo reizi.
Es strādāju pansionātā un kādā tumšā lietainā naktī auklēju, kādu no mūsu pacientiem, kura mocījās ar demenci. Vienā mirklī, pilnīgi ne no kā, viņa izstiepa pirkstu un sāka kliegt kaut ko par nāvi. Pēc tam pilnīgi skaidri viņa kliedza "Viņa ir mirusi, viņa ir mirusi!!!" Es izlēmu pastumdīt sievieti ar ratiņkrēslu pa pansionātu, lai viņa nomierinās. Tas bija brīdis, kad uzzināju, ka kāda cita sieviete, kas dzīvoja otrā ēkas pusē ir nomirusi pirms pāris minūtēm.
Ir pagājis gads kopš mana vīra autokatastrofas, taču es joprojām nenoņemu savu laulības gredzenu. Tas dod man sava veida siltumu un atmiņas. Reizēm es guļu, turt viņa kreklu, kas palīdz man vieglāk iemigt. Vakarnakt, es pat sapņoju par to, ka viņš mani skūpsta. Jeb varbūt es nesapņoju un tas notika pa īstam? Šonakt es jūtu viņa klātbūtni manā istabā. Jeb varbūt es sapņoju? Man jābeidz rakstīt. Es jūtu, ko aukstu pieskaramies man. Jeb varbūt es joprojām sapņoju?
Viņas dēls apskāva viņu, kad viņa klepojot iznāca pa durvīm un teica:" Es nevarēju sazvanīt tēvu, tāpēc es uzrakstīju viņam sms, ka esam laimīgi izglābušies no ugunsgrēka." "Mammu, es dzirdu kā no mājas skan vīrieša un sievietes kliedzieni. Varbūt, jāpalūdz ugunsdzēsejiem, lai vēlreiz pārbauda?" "Nē dēls, tas ir tikai radio," mamma atbildēja dēlam, izslēdzot vīra telefonu, kuru turēja rokās.