Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #961
Dakteri šodien apsprieda izraut vadu. Kāpēc viņi nedzird manus kliedzienus?
Katru nakti pirms miega es pārbaudu vai parādes durvis ir aizslēgtas. Šodien, beidzot viņa aizmirsa tās aizslēgt un es varu tikt iekšā mājā.
Mana māsa saka, ka viņu nogalināja mamma. Mana mamma saka, ka man nav māsas.
Es pamodos no tā, ka dzirdēju klauvēšanu pie stikla. Sākumā man šķita, ka klauvējieni nāk no loga, pēc tam es tos dzirdēju atkal. Man šķita, ka tie nāk no mana spoguļa, bet tad tie atskanēja trešo reizi, no mana bērnības labākā drauga lāčuka stikla acīm.
Kad man bija agonizējoši mokošas lomkas, es lūdzos, lai viņš man ļauj samaksāt vēlāk. Es nekad nepiedošu sev par atvieglojumu, kādu es izjutu, kad dīleris piekrita tam, ka par šo devu es samaksāšu nevis ar naudu, bet atdodot viņam sava bērna kucēnu.
- Bagāžnieks ir tik ietilpīgs, ka jūs tur varētu ietilpināt trīs ķermeņus!-
-Man vajag vietu tikai diviem - atbildēja pircējs, uz reiz realizējot to, ka viņš ir pieļāvis pamatīgu kļūdu.
Atdodot manu identifikācijas karti, viņš pateica -Ok, vodka priekš Pola kunga un ko Madlēnas jaunkundzei?- Minūti vai vēl, mazliet vēlak pēc tā, kad viņš bija devies atpakaļ uz virtuvi, es sajutu šausmu vilni, jo aizdomājos, kādā veidā šis oficiants varēja zināt manas četrus gadus vecās meitas vārdu.
-Parastie anestēziķi tevi patiesībā neiemidzina-. Es pārtraucu pretoties un tikai apjucis palūkojos ārsta virzienā, kad viņš pabeidza domu - tie, tikai liek aizmirst.-