Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #80
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #810
Es nekad nebiju domājis, ka es došu priekšroku tumšai naktij pār gaismai. Bet pēc tam, kad pirmais atomsprādziens izgaismoja pusnakts debesis, mana pēdējā doma bija sapnis kaut reizi atkal redzēt tumsu.
Policista kungs, es viņu nogalināju, jo es labi zinu kā viņš skatījās uz manu meitiņu, tajā veidā. Es šo viņa skatienu zinu tāpēc, ka viņš šādi skatījās uz mani un es biju viņa meita...
“Ko tu dari?” viņš kliedza, kad asinis šķīda no viņa lūpām, tieši virsū uz viņas sejas. “Es parādu, ka mīlu tevi tēti,” viņa ķiķināja, kad viņa iegrūda nazi viņa kājstarpē atkal un atkal un atkal. “Es tevi mīlu tieši tādā pašā veidā, kādā tu mani.”
Es taisījos doties uz ballīti. Laikā, kad es sāku likt meikapu un lūkojos spogulī, lia redzētu kā man viss izskatās sadzirdēju, ka man pienāk sms. Noliecu galvu, lai paskatītos, kas tajā ir uzrakstīts. SMS teksts teica šādi:”Paskaties atpakaļ uz augšu.”
Tūre sāka šķist mūžīga un viņa kā grupas vislojālāka fane atkal un atkal atgriezās uz vienu un to pašu hoteļa istabu. Un vienmēr viņa redzēja sevi platām acīm, nemirkšķinot, guļot kailai gultā ar šļirci iedurtu rokā.
Kad tu kārtējo reizi skaties aiz muguras vai tev, kāds netuvojās un nevienu neiraugi tu sāc domāt. Tu sāc domāt un saproti, ka bija jāskatās uz augšu.