Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #69
Kad es biju maziņš es spēlējos ar kādu mazu meitenīti manā vecumā. Kad es sāku pētīt ģimenes vecos foto albumus es viņu tur ieraudzīju, tikai jau ļoti vecā bildē, gadus 40 pirms manas dzimšanas. Es paprasīju mammai, kas tā tāda un viņa izstāstīja, ka tā man sanāktu tante, taču viņa nomira 6 gadu vecumā.
Neilgi pirms mans brālēns nomira viņš lūdza man, lai es pasaku sievietei viņa mājās, lai viņa nedara pāri nevienam citam. Viņš nomira nākamajā dienā.
Es pamodos un ievēroju manu mammu virtuvē vērojam lietu pa logu 2 naktī. Viņa aizgāja bojā autoavārijā negaisa laikā pirms trīs gadiem.
6.30 no rīta es gāju uz vietējo stalli unievēroju pēdas ieejam šķūnī, bet tās vairs neiznāca ārā. Īpašnieka dēls, tur veica pašnāvību pirms pieciem gadiem.
Kādā naktī es pamodos no tā, ka miegā likās, ka kāds man visu laiku ausī saka, ka es šeit neiedoros. Es dzīvoju viens pats.
Es salietojos LSD un pēc tam nogalināju visu savu ģimeni. Kad trips beidzās un es atjēdzos visi bija sveiki un veseli. Sliktākā diena manā mūžā.
Vai tu kaut reizi esi gulējis pilnīgi perfekti klusā naktī un klausījies visās skaņas ko rada māja – krakšķos un ņurdoņā, ko tavi vecāki nosauca par mājas iekārtošanos? Tie trokšņi ir pavisam kas cits. Tie ir viņi. Es nevar teikt, kas tieši viņi ir, jo visi, kas viņus ir redzējuši nav izdzīvojuši, lai pastāstītu stāstu kārtīgāk. Bet viņi ir tur, tavā mājā. Jā tie trokšņi ir viņi. Viņi slēpjās gaiteņos, tumšos skapjos, jo viņi necieš gaismu. Pat mazākā mēnesgaismas kripata, kas iezogās tavā mājā, liek viņiem slēpties. Bet ar laiku viņi kļūs stipraki un izsalkušāki. Gaisma nespēs viņus turēt malā mūžīgi.